Margarita Perveņecka: Pišu latviski (78)

  • Oilol  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 13:38

    Mārdžai butthurts, ka viņas, bez šaubām, episkie un tik ļoti svarīgie garadarbi, nevienam nav vajadzīgi.

  • Inga Ā  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 13:52

    Lūk, arī mums viena bukera snukera dinamīta dīzeļa prēmijas pasniegšanas ceremonijas cienīga runa. Dziļi un viegli, un tālu nākotnē.

  • manfelde  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 14:08

    paldies! šis ir tāds raksts - visi domājām, bet margarita pateica

  • ...  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 14:11

    ‎"I still feel that there is too much music in the world. I'm not convinced that we need to make any more music. I read this statistic that said 75% of music on iTunes has never been downloaded once. It's depressing, but it also makes you think that we should stop making music until we listen to it all, and then we should start again. We're in a bit of a muddle about the function of music, and why we're making it, and what we expect from our music. I mean, surely, everything has been said about love already by now. Presumably everything has been said about war already. It feels like people think they have a right to make music or express themselves in a certain way. I think you have a right to express yourself, but I don't necessarily think that there's automatically a right that people should be expected to listen." /Matthew Herbert/

  • Liāna Langa  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 15:07

    Margarit, precīzi. Nevaru gan visā pilnībā piekrist tam komentāram, ka "visi tā domāja, bet Margarita pateica", jo citu rakstnieku viedokļi/raksti dažādās medijtelpās viena otru lieliski papildina, radot nozīmīgu faktūru, - turklāt tapuši spontāni, viens no otra neatkarīgi , un ļauj precīzāk nofokusēt centrālo problēmas būtību - valsts attieksmi pašai pret saviem pamatiem un literārās valodas (kā arī valodas vispār) uzturētājiem un lietotājiem

  • ..  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 15:25

    rakstniekiem publikas viedoklis izrādījies neglaimojošs, seko koproepitetu bagātināta strostēšana

    "atvieglojoties mutes izkārnījumu veidā (t.i. terapizējoties žultainu komentāru veidā) pamatā nabadzīga, burtos un simbolos abreviēta, disleksīvā sarunvaloda masīvā meinstrīmā no sevis uzģenerējusi veselu žanru" kas tas ir, ja ne samocīts vingrinājums žultainībā, uzbrauciens tiem, kas nesankcionēti uzdrošinās lietot vārdus, uzurpējot literātu kompetenci

    "rakstniekam ir jābūt tādai kā planētas gara bākai" XIX g.s. cienīgs priekšstats par rakstnieku, kā "dvēseļu skolotāju". situācija izglītotajos rietumos ir mainījusies un turpina strauji mainīties. tomēr, lai arī "gara bākas" poza ir devalvējusies, cilvēki lasa vairāk, kā jebkad, info par to var atrast www. var saprast aizvainojumu, ka lasa ne gluži to, ko vēlētos autore

    "tie, kas sarakstīs pēdējās grāmatas latviešu valodā" sevis identificēšana ar kultūru, sak, ja dažas grafomānes pārstās publicēties, valoda mirs. patiesība gan ir tāda, ka cilvēki ir rakstījuši un rakstīs, un labākais literatūrā nekad nav tapis kā birokrātijas atbalsta rezultāts

  • jelsberx  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 15:31

    Viss jau pareizi un daiļrunīgi pateikts, un patiesība it kā nedilst, ja arī to atkārto, bet šā vai tā apnicis tas meldiņš, kurš visu laiku fonā: 'ai, ai, ai, šī sliktā valsts, un, ak, mēs mazie nabadziņi, kam tāda nelāga valsts pagadījusies'

  • Ilze  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 15:43

    He, he. Paskat, ko dara raksta forma.
    Brutālā pieeja strādā uz instinktiem, tā teikt. It kā visu savu mūžu pazītajam kaimiņam Koļam būtu "atvēries". :D
    Tas nereti liekas īstāk par kārtējiem metaforu krāvumiem.
    He, he.

  • Māris Bērziņš  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 15:48

    Visu cieņu, Margarita! Izlasot, „ ...tiem, kas uzdodas par ‘valsti’, nevajag to augsni, - ‘valsts’ negrib to apstrādāt...”, ienāca prātā, ka valsts ir kā zemnieks – tā tomēr daudz ko kultivē un kopj savā tīrumā un dārzā, bet pret literatūru izturas kā pret meža veltēm – sēnēm, ogām. Cik nu pašas saviem spēkiem izaugs, tik būs. Nu, ja nebūs, tad nebūs, ko padarīsi.

  • aizpasaulietis  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 15:52

    valsts vadību veido valstij nelojāli, to nīstoši, ļaudis, tur visa tā sēkla.

  • W00oOK!L  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 15:55

    Es piekrītu tam, ka kultūras un mākslas labumiem ir jāapmierina kāda vajadzība. Es domāju pārsvarā tā vajadzība ir izklaide un arī bauda, ja piemīt spēja izjust baudu. Es domāju, ka ideja par to, ka kāda kulturāla pieredze varētu dot vairāk risinājuma, gudrības, sirdsmiera, jēgas un laimes, kā pašas pieredzes garums ir ļoti vecmodīga un naiva apjausma. Es domāju, ka cilvēce ir pierādījusi to, ka neviens nezina, kas ir laime un mīlestība un mākslā vairs nav mistērijas. Balvas literatūra, protams, ir absurds industrijas joks. Bet ja mēs tā teorētiski paturpinātu raksta autores domu par Latviešu dižo rakstu darbu, tad šķiet, ka galvenais jautājums ir tāds – tajā pieredzē un saturā, kas ir Latvija, kas ir tas ar ko mēs labi vai izcili apmierinām kādu cilvēcisku vajadzību? Jeb kas šeit ir tas īpašais kas dod kādu labumu cilvēka sirdij?

  • Agnese  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 16:05

    Margarita kruti raksta.
    bet viedokļa par viedokli man nav. kā ir, tā ir.

  • Sanita Grīna  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 16:14

    Spēcīgi. Un droši vien arī trāpīgi. Taču gribas jautāt - kam šis kliedziens domāts? Nez vai tie, kam vara un noteikšana, sadzirdēs. Ar viņiem jārunā citu, mazāk emocionālu valodu. Uz beigām man jau likās pat histēriski. Un tomēr - visu cieņu autorei. Katrs tā uzrakstīt nevar.

  • Aneverbe  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 16:25

    Skaista verbālā ekvilibristika ar lielu daļu patiesības. Tiesa, ar mani pašu ir tā, ka sen jau vairs no valsts ne ko prasu, ne ko gaidu. Kā māku, tā spirinos. Un gribu tikai vienu - lai valsts man liek mieru.

  • baskāje  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 16:28

    "tie, kas sarakstīs pēdējās grāmatas latviešu valodā" - nu un ko tad darīsim, par nodokļu maksātāju naudu izdosim visādu viduvēju latviešu rakstnieku nevienam nevajadzīgus darbus, ka tikai būtu labi daudz grāmatu latviešu valodā? Man, piemēram, tas nav vajadzīgs.

    Latvijā ir knapi 2 milj. iedzīvotāju un iespēja, ka kāds no tiem ir ģeniāls rakstnieks, ir niecīga. Tikai dabiski, ja tāds gadās varbūt reizi ik pa 3 paaudzēm.

    Kā noprotu, tad raksta autore ir gados salīdzinoši jauns cilvēks, tapēc nesaprotu, no kurienes tāda sociālistiska domāšana - viss tiek sagaidīts no valsts!!!

  • Kasims  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 17:13

    Kāsī tādu daiļrakstīšanu, kurai nepieciešama siltumnīca un valsts aprūpe.

    Lasītāju un pētnieku atbalstīšana šai galā, manuprāt, ir daudzkārt svarīgāka.

  • manfelde  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 17:39

    šis delfu cienīgs komentārs "viss tiek sagaidīts no valsts!!!" mani jau reāli sāk kaitināt. es gribētu kaut vai tikai to vienu - lai bibliotēkas spētu nopirkt VISAS (manas tai skaitā, protams) latviešu valodā izdotās grāmatas, ja labas, pa 2-3.gab. ne tikai žurnālus, avīzes, lata un rozamundes romānus. sociālistiska domāšana ir tiem, kas saprot, ka rakstnieki pieprasa sociālo palīdzību.

  • hez  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 17:49

    man liekas, tas viss kopumā ir kaut kāda pasaules domāšanas tendence. protams, ar izņēmumiem, bet caurmērā tā ir kaut kāda, es nezinu, varbūt eksistenciāla krīze? cilvēka domāšanai. jo viss tiešām iet uz ēst-dirst-maksāt un neviens negrib lasīt, ja viņam dod lasīt to, kur ir rakstīts kaut kas cits. es nezinu, varbūt tas ir pašsaprotami, varbūt tas ir pārlieku pesimistiski, varbūt tā domā katra paaudze visos laikos.
    galu galā draņķības ir vairāk kā vajag, absurds un sāpes aug un aug. varbūt jāmācas to pieņemt kā lādiņu, kas liek rakstīt.

  • ze  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 18:04

    ja Kaut Kam (pieņemsim Dao) vajadzētu, lai mēs kļūstam par mēslojumu citam (iespējams) pēc pāris gadsimtiem, tad tā arī notiktu un mēs to neuzzinātu.
    un mēs savu laimi, to tulkojot pēc pagātnes jau mirušajiem jēgu standartiem, tad uztvertu kā nelaimi.

  • ..  

    2012. gada 21. februārī, plkst. 18:05

    "lai bibliotēkas spētu nopirkt VISAS (manas tai skaitā, protams) latviešu valodā izdotās grāmatas" ----- kāpēc lai bibliotēkas iepirktu grāmatas, kuras, visticamāk, neviens nelasīs?

    Jā, cilvēce notrulinās, nelasa, ir pilnīgā patērētājkultūras varā utt. Bet ar varu taču neviens viņus nepiespiedīs lasīt jaunos latviešu literātus, pat ar ieinteresējošām un izglīotjošām programmām/metodēm tas visticamāk neizdosies, lielākā daļa cilvēku ir truli, tas viņus neinteresē un viss. Tāpēc, manuprāt, nav jēgas par nodokļu maksātāju naudu piekraut pilnas bibliotēkas ar viduvējām grāmatām (ka tik latviešu). Domājošs cilvēks tāpat vienmēr atradīs sev interesējošo literatūru.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Quotes_up

    Ja tu dzirdi iekšēju balsi, kas saka – "tu nevari gleznot", sāc gleznot par katru cenu. Un šī balss apklusīs.

    Quotes_down
    Vinsents Van Gogs

Iesakām

  • Image

    2013. gada 30. septembrī, plkst. 7:09

    Ivars Ījabs: Cilvēktiesības uz haļavu (23)

    Vai ir kādi saprātīgi argumenti, lai piespiestu, teiksim, skolotāju no Purvciema daudzstāvenes maksāt par dotētu braucienu Rīgas sabiedriskajā transportā Langstiņos pierakstītam uzņēmējam vai advokātam?

  • Image

    2013. gada 4. decembrī, plkst. 1:49

    Katja Ketu: Dažkārt vārdi mani klausa (2)

    Kad pabeidzu savu pirmo grāmatu, es sapratu, ka negribu vairs darīt neko citu. Es zināju, ka nevarēšu gūt šādu apmierinājumu ne no kā cita, izņemot rakstīšanu.

  • Image

    2013. gada 22. augustā, plkst. 7:08

    Marta Martinsone: Supervaroņu un Supermena morālie kodeksi (4)

    Mēģinot iekļauties cilvēku sabiedrībā un apspiežot savu individualitāti, viņš izvēlas vientulību un nošķirtību, patiesi komunicējot tikai ar saviem audžuvecākiem, kuri ir vienīgie, kas apzinās viņa citādību un to pieņem.

  • Image

    2013. gada 25. februārī, plkst. 8:02

    Romāns Vanags: Kādu dziesmu dziedās mūsu bērni? (7)

    Manuprāt, šajā laikmetā mēs pārāk daudz uzmanības veltām bērnu racionālās pasaules uztveres attīstībai un proporcionāli aizvien mazāk pievēršamies viņa emocionālajai būtībai, kas tieši sākumskolā un pamatizglītības periodā ir visvieglāk iespaidojama.

  • Image

    2014. gada 18. septembrī, plkst. 6:09

    Volfgangs Hermans: Nakts skrāpē zīmuli

    Meitene pelēkas ielas aizā nes mazu melnu sunīti nes dzīvi ar sunīti pieglauž to sev elpu elpā pāriet un aiziet kā pelēks vilciņš atgriežas Meitene pelēkas ielas aizā nes pelēku vilciņu dzīvi tā it kā tā būtu mazs melns sunītis

  • Image

    2012. gada 28. jūnijā, plkst. 8:06

    Aivars Eipurs: Zemestrīce zābakā (43)

    Es ēdu un ēdu, it īpaši vakaros, un kļuvu resnāks un resnāks. Pilnīgi piekrītu Kārlim Streipam, kurš reiz izteicās, ka nemaz nav jābūt naudīgam, lai kļūtu resns – tāds var palikt arī no kartupeļiem.

  • Image

    2014. gada 12. jūnijā, plkst. 6:06

    Vents Sīlis: Kam vajadzīgas humanitārās zinātnes? (11)

    Kamēr vieni taisa mikroprocesorus, "iPhone", meklē vakcīnu pret AIDS un būvē tiltus, otri dara kaut ko pilnīgi nejēdzīgu – lasa, tulko un raksta kaut kādus sev vien saprotamus un nevienam nevajadzīgus tekstus.

  • Image

    2013. gada 17. jūlijā, plkst. 9:07

    Ieva Melgalve: Māte Maskačka

    Grāmatas par bērniem liecina par bērniem apmēram tikpat daudz kā mīlas romāni par mīlestību: stāsta tur ir vairāk nekā realitātes, un tā tam arī jābūt.



Kultūras Ministrija
vkkf
kultūra.lv