Marta Krivade: Kareņins. Ne Anna. Meikšāns. (12)

  • Andra  

    2012. gada 10. februārī, plkst. 16:23

    Tu esi iemācījusies rakstīt brīnišķīgas recenzijas. Ļoti gribētos redzēt to izrādi Rīgā.

  • Mams  

    2012. gada 10. februārī, plkst. 16:43

    Piekrītu Andrai. Pa kuru laiku...?

  • ..  

    2012. gada 10. februārī, plkst. 17:16

    Kamēr skatītāji smejas man nav iebildumu ;)

  • Agnese Rutkēviča  

    2012. gada 10. februārī, plkst. 19:15

    braukšu martā uz Maskavu. redzēšu arī izrādi. :)

  • Dace Rukšāne  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 13:53

    Uff. Pirmo reizi pa ilgiem, ilgiem laikiem ar tādu aizrautību lasīju recenziju par izrādi, kuru neesmu redzējusi. Recenzija, kuras tekstam un tajā paustajām domām ir vērtība pašam par sevi.

  • Marta  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 18:33

    paldies!

  • dogvila  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 19:48

    punduris, marta, punduris nevis liliputs

  • Marta  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 20:07

    būtu rakstījis ar savu vārdu, būtu ātrāk noticējusi. eju labot. Čau:)

  • dogvila  

    2012. gada 11. februārī, plkst. 21:26

    te sigarevs
    http://www.tvkultura.ru/video.html?id=333950&doc_type=rnews&doc_id=918530

  • agnese  

    2012. gada 12. februārī, plkst. 12:33

    es gribētu piebilst to, ka rakstā pieminēto problēmu dēļ nav īsti iespējams saprast, par ko izrāde ir, lai arī tas, ka kruta, ir skaidrs visu laiku. bet tā jau laikam vispāŗ ir postmodernās mākslas pamatproblēma.

  • dogvila  

    2012. gada 14. februārī, plkst. 11:06

    http://users.livejournal.com/_arlekin_/2203304.html

  • rals  

    2012. gada 14. februārī, plkst. 13:06

    Ļoti smuki: dzīvi un skaidri. Tikai teātris tagad ir MHT (kā sākotnēji) un pašrefleksija ir vienkārši refleksija...

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu.

    Kaķītis

Iesakām

  • 2012. gada 10. septembrī, plkst. 9:09

    Pauls Bankovskis: Kaut kas tika aizskarts (14)

    Dīvaini, ka cilvēkam ir iedzimts un tāpēc patiesi instinktīvs zināms respekts pret sirmiem matiem. Grumbas, daudz drošāka vecuma pazīme, nepavisam neizraisa šo respektu. Nekad netiek runāts par godājamām grumbām.

  • 2014. gada 4. novembrī, plkst. 6:11

    Diskusija: Kā laikmetīgo mākslu atspoguļo Latvijas mediji? (11)

    Diskusijā piedalījās vizuālās mākslas žurnāla "Studija" galvenā redaktore Līga Marcinkeviča, mākslas un kultūras portāla "Arterritory" galvenā redaktore Daiga Rudzāte un portāla "Delfi" kultūras žurnālists Andris Kārkluvalks.

  • 2016. gada 12. februārī, plkst. 6:27

    Pauls Bankovskis: Tāda ir dzīve (10)

    "Mēs visi tur esam bijuši vai kaut kad neizbēgami nonāksim, visi to zinām un saprotam, un tomēr ir tik svarīgi, lai kāds "no malas" mums to ik pa laikam pietiekami īsā un koncentrēti kodolīgā formātā pasaka un atgādina."

  • 2015. gada 30. novembrī, plkst. 5:53

    Māris Zanders: Politikas (it kā) dīvainības

    Subjektīvas piezīmes par politiķu un politikas komentētāju lielāko problēmu – neiespējamību aprakstīt, prognozēt politiskos procesos, balstoties no politiskās loģikas viedokļa it kā racionālos apsvērumos.

  • 2013. gada 22. augustā, plkst. 22:08

    Imants Auziņš: Tas mirklis vien! Mirkli dzīvot vērts

    Un paši sevi tiesājam nepielūdzami, skarbi. Turpinām dieva iesākto, bet diemžēl nebeigto darbu: sevi veidojam tālāk, bet citreiz – no pašiem pamatiem granītā, ģipsī, mālā, un tas – viens no grūtākiem amatiem.

  • 2012. gada 5. decembrī, plkst. 6:57

    Dace Šteinberga: Divpadsmit kraukļi (24)

    Istabas vidū uz gara ozolkoka galda pretī vienādām gaļas bļodām sēdēja divpadsmit vienādi kraukļi. Satvēra gaļas gabalu knābī, pameta gaisā, atvēra knābi platāk un norija.

  • 2012. gada 26. jūlijā, plkst. 8:27

    Zaiga Gaile: Fiziski spēcīgākie neizdzīvo (5)

    Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā veidots cilvēkglābējam, kurš, riskējot ar savu un ģimenes dzīvību, izglāba un pie sevis mājas pagalmā izraktā bedrē ilgstoši slēpa ebrejus un citus valdības vajātos.

  • 2014. gada 3. aprīlī, plkst. 8:04

    Laura Tabūna: Pierakstīt bērnu

    Skaidrs, ka vairumam vecāku viņu lolojums liekas absolūti ģeniāls, viss, ko viņš saka – ļoti asprātīgs, un katrs solis – iemūžināms. Tas ir pilnīgi nopietni: es pati esmu apsēsta ar sava vienīgā bērna gaitu fiksēšanu visos iespējamos formātos.



Kultūras Ministrija
vkkf