Žurnāla "Latvju Teksti" ziemas numurs

2011. gada 9. decembrī, plkst. 17:12

komentāri (18)

• aizpasaulietis 10.12.11 12:33

  manam ciklam arī ir nosaukums. kādreiz arī japiekasās.

• Skumja Seja 11.12.11 13:25

  Mani sakārdināja ļoti...
  

• Franzio La Pero 25.12.11 19:58

  "jaunā autora Artūra Lūša dzejoļus"
  
  nu baigi jau jaunais. ha ha.
  
  

• aizpasaulietis 27.12.11 12:04

  es būšu jaunais līdz mūža galam, dažreiz šķiet, heh.

• dukts 30.12.11 0:35

  ārzemēs arī 35-40gadīgus autorus mēdz uzskatīt par jauniem. tas jau tikai Latvijā tā šķiet, ka jaunajam autoram jābūt 16gadīgam.

• Franzio La Pero 01.01.12 16:59

  paldies par šo noderīgo informāciju

• kringlita 08.01.12 19:10

  "2012. gadā paredzēti četri žurnāla numuri."
  Ļoti labi.

• 13.01.12 10:08

  Kas notiek, Satori!? Jau mēnesi stāv vieni un tie paši teksti! Kur Prozas lasījumu dalībnieku teksti? Kur jaunumi? Dzeja? Ku, kū! Ziemas miegs vai smadzeņu atrofija? Pat Dienas Teksta vairs nav. Tikai kaut kādi trīs nejauši teksti... Nejaušs portāls? Kas notiek?

• 13.01.12 16:28

  Jā, kas notiek?

• juksis 13.01.12 20:00

  acīmredzot nav vairs finansējuma vai arī strādā pie kāda kruta projekta

• Sašutums 14.01.12 14:14

  vietā.

• 14.01.12 19:39

  ar politiku nodarbojamies?

• dukts 15.01.12 16:42

  nu davai, publicējiet šī raksta komentāros savus jaunākos stāstus, dzejoļus, esejas, un visi varēs izlasīt :)

• Jānis Sproģis 18.01.12 18:45

  Labi, es sākšu pirmais. Eseja.
  "Varētu domāt, ka visa senā latvieša dzīve bijusi viena nepārtraukta dziesma. Dziedāja jaunie, dziedāja vecie, dziedāja darbadienās un svētkos, dziedāja strādājot un atpūšoties. Un šī dziesma bija tik plaša, ka aptvēra visu pasauli. Nebija neviena priekšmeta latviešu saimnieciskajā ikdienā, pat senā latvieša abstrakto jēdzienu lokā, kas nebūtu ietverts dzejiskos tēlos.
  Tā – zeme, jūra, ezers, upe, lietus, sniegs, migla, vējš, kalns; koki: ozols, liepa, priede, pīlādzis u.c.; zāle, puķes, ogas, augi kā: paparde, smilga, zemene, brūklene, rudzi, mieži, lini, kāposti utt.; no dzivnieku pasaules: zivis, kukaiņi, majas un meža putni, meža zvēri un mājdzīvnieki, rauda, līdaka, bite, skudra, lakstīgala, irbe, gulbis, dzeguze, gailis, vista, lācis, vilks, alnis, vāvere, cauna, zirgs, govs, aita, kaza, cūka, suns, kaķis utt.; pats cilvēks: viņa dzimšana, bērna gadi, jaunība, vīra gadi, vecums un nāve; viņa radnieciskās attiecības: tēvs, māte, dēls, meita, brālis, māsa, pamāte, vedekla, svainis u.c.; viņa sabiedriskais stāvoklis: ķēniņš, bajārs, kungs, stārasts, zemnieks, kalps, saimnieks utt.; viņa darbi: sēšana, pļaušana, kulšana, vērpšana, izšūšana, malšana, krekls, zābaki, svārki, galds, krēsls, istaba utt.; debesis, debesu spīdekļi: saule, mēness, zvaigznes, vakara un rīta zvaigzne; pārjutekliskā pasaule, mitoloģiskie priekšmeti: dievs, dieva dēli, laimes dieviete (Laime), nelaimes dieviete (Nelaime), mežu dieviete – Meža māte, mirušo dieviete – Veļu māte, saules meitas utt. Visi šie un bezgala daudzie tiem līdzīgie priekšmeti kalpo senajam latvietim vai pareizāk latvietei (jo gandrīz visas dziesmas nāk no viņas) kā neizsmeļama tēma dzejiskai iedvesmai. " 1868.g.
  

• retoriķis 18.01.12 20:13

  Man ir kas labāks gariem ziemas vakariem –
  
  Māmiņ, man ir plāns!
  
  Atgriezties atkal dzīvot pie mammas – atbraukt ar visām mantām, godīgi pateikt: māmiņ, es centos, tu pati redzēji, centos. Bet tas viss tomēr nav priekš manis.
  Tad varētu gulēt pofigā visu dienu, skatīties seriālus, pārtikt no mammas algas un vēlāk – pensijas. Līdz tam laikam pensijas jau būs normālas. Palīdzēt viņai nest produktu somu, ļaut, lai sabar, pamāca, apmīļo. Krēslainos vakaros činkstēt un dīkt:
  "Māmiņ, manā vērtību sistēmā nav vietas vīrišķības kategorijai! Māmiņ, savu identitāti es konstruēt gribu kā apzināti marginalizējusies personība! Māmiņ, mana taktika ir visdeviantākais no visiem pašdestrukcijas modeļiem!"
  Māmiņa tikai skatītos, smaidītu, domātu: "Gan dēliņš tiks pāri šai nesakarīgajai vervelēšanai un izaugs par jauku sarunu biedru."
  
  Kārlis Vērdiņš ES 2008
  

• + 18.01.12 20:57

  Varbūt ir vērts paņemt kādu grāmatu rokās? ;)

• Eseja 18.01.12 22:34

  Vienam tēvam bija trīs dēli. Divi gudri – nepiedzima. Trešais muļķis – pats vainīgs.
  Kādu dienu trešais tēvadēls teica:
  - Paklau, tēt, vai tik man nav pienācis laiks doties pasaulē laimi meklēt?
  - Ej tak tu bojā! – tēvs attrauca neatskatoties – kā allaž, kad dēls gvelza muļķības.
  - Bojā? – dēlu vienmēr bija interesējis, kur gan atrodas šī daudzdzirdētā vieta. – Tu tur esi bijis?
  Tēvs klusējot atmeta ar roku uz visām četrām debess pusēm, sak, ko tu muļķim padarīsi.
  Trešais dēls nebija radis tincināt. Uzņēmis kompasā tēva vēziena azimutu, viņš sasaiņoja ceļamaizi un devās norādītajā virzienā. Viņš gāja dienu un gāja nakti. Gāja ātri un noteikti, gaidīdams teju parādāmies solīto ceļamērķi. Viņš jutās gudrs un spēcīgs. Zinādams, kādi vārguļi un nelgas dažkārt aiziet bojā, viņš nešaubījās, ka viņam nebūs par grūtu turp noiet. Viņš nepadosies, viņš laimīgs ies un ies kaut vēl šobaltdien, ja vien nebūs nomiris.
  Tomēr trešais dēls pārrēķinājās. Ceļamaize drīz vien bija nokopta. Viņa spēki izsīka. Viņš vairs nespēja saredzēt kompasa adatu. Viņš nonāca krustcelēs uz visām četrām debess pusēm, un uz visiem rādītājiem bija rakstīts viens un tas pats – aiziesi bojā. Un visas četras puses joprojām bija tikpat tālas, kā pirms gudro brāļu nepiedzimšanas.
  Unnotika tā, ka trešais dēls apjuka. Viņš gāja te uz priekšu, te atpakaļ, te pa labi, te pa kreisi, līdz viņa mute izkalta, kājas saļodzījās...
  Viņš pakrita un izlaida garu, ilgoto ceļamērķi tā arī nesasniedzis.

• nav 20.01.12 17:54

  smieklīgi

Piedalies diskusijā: