Justīne Janpaule: Cukurtrauka diapozitīvi
2010. gada 17. februārī, plkst. 15:02
komentāri (44)
Kultūras un patstāvīgas domas portāls
Atbalsta
Redaktora sleja
Dienas citāts
Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lieais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā.
Garlībs Merķelis "Latvieši", 1796
lio mio 17.02.10 17:21
ku jauki :)
dukts 17.02.10 22:04
tā tik turēt, vecā! :)
g. 17.02.10 23:39
..
else 18.02.10 16:05
Tādi mīļi tie dzejoļi, man patika.
nsrd 18.02.10 17:25
cukurtrauka diapozitīvi???
no sērijas - savirknējam nesavirknējamus vārdus?
Franzio La Pero 18.02.10 17:38
tādu kas patīk - tādu dzeju lasu. (tas jau ir saprotami)
Azu 18.02.10 17:45
to asd
labs :D
tādas tagad ir meinstrīms, ja kas
Artūrs Lūsis 18.02.10 18:55
Dzejoļi. Nē. Teksti. Jā, tikai bez satura.
auss 18.02.10 19:09
dzejas definēšanas maratons? kurš sāks? jo še nemanījām definīcijas. sens žanriņš, patrenēties vērts.. (definēšanā un pašā dzejā)
klauss 18.02.10 19:27
Tikmēr Lūsis:
izēdis manas sapņu šķiedru iekšas
upes tukšums
aizžuva prom
miesas sienās
izgrauzās kā slieka
aprīdams pēdējo sidraba aukliņu starp
zemi dzīvi
ticību ticamību
vilkiem aitām
un jums, klusumā
Artūrs Lūsis 18.02.10 19:47
Nē, aušpēdiņ, tas bija mans veids, kā nerupji uzbraukt.
Pag, pag, klauss te kaut ko cenšas pateikt.
Viņas dzejas meinstrīmā patlaban ļoti tipisko un populāro metaforu modelis ar refleksiju attainojumu caur ikdienišķu objektu pārcelšanu tekstu priekšplānā man vienkārši nepatika.
Dzeja apskata patiesas, īstas sajūtas un taustāmas, laikmetīgas tēmas, taču nerada nekādu individuālas liriskās valodas izjūtu, ne arī attaino kādas tehnikas nianses, nedz centienus. Nav uzdrošināšanās, nav identitātes un savdabīguma. Nekā, ko citu jauno un vidējās paaudzes dzeja var, un arī prot, piedāvāt.
Artūrs Lūsis 18.02.10 19:54
Un, protams, tagad, manuprāt, ir un vēl uz nenosacītu laiku metrs dzejas virzībai jauno autoru lauciņā būs 'Papjēmašē'.
Šis, gan darbs, gan tēls, gan izpildītājs, ir klišeju kalns.
Elīza 18.02.10 19:57
Artūr Lūsi, atslābsti un nepiemēslo skaistu publikāciju. Gudra blietēšana nav liela māksla, tāpēc savus komentārus labāk paturi pie sevis.
klauss 18.02.10 20:14
Artūr, šī te ikdienišķo objektu pārcelšana teksta priekšplānā, kā tu to dēvē, sākās jau 20. gs. Protams, ja tu neesi 20. gs. piekritējs, tad jau nepatiku var saprast, vienkārši neticās, ka tev šis lieliskais laiks mākslā patiešām nepatīk. Kaut gan pārcelšana priekšplānā, iespējams, būtu par skaļu teikts. Un vispār, man nav īsti skaidrs, ko tu saproti ar ikdienišķu objektu. Varbūt tu biji domājis ikdienas reālijas? Bet tik un tā man pagaidām grūti saskatīt pamatu taviem skarbajiem vārdiem.
"Dzeja apskata patiesas, īstas sajūtas un taustāmas, laikmetīgas tēmas". Kas, tavuprāt, ir taustāma tēma? Un vai tu šajā gadījumā runā par Justīnes dzeju vai par dzeju vispār?
Justīnes dzejoļu maigums jau vien, vismaz man, izskatās pēc klusa, simpātiska protesta, pat ja autore to tā nav iecerējusi. Ja man ir taisnība, tad šiem darbiem neizbēgami piemīt sava identitāte.
Es ceru, ka Papjēmašē jaunajiem autoriem nekļūs par paraugu, visu cieņu Alisei Zariņai, bet tomēr būtu prātīgāk par saviem skolotājiem izvēlēties tāda mēroga dzejniekus kā Brodskis, Transtrēmers, Bērziņš u. tml. Tomēr iespējamība, ka jauno censoņu rokās nonāks kas cits, ir daudz lielāka, diemžēl. Problēma ir tāda, ka jaunie nelabprāt lasa labu dzeju, lai gan par Justīni to nevarētu teikt - pēc tekstiem redzams, ka nevarētu.
Artūrs Lūsis 18.02.10 20:17
Elīzai, no sirds.
Nu, jā, te jau nekad nav citu komentāru, kā tikai 'man patīk; tā muld; vai dzērājs?; es nesaprotu; un dolbanijs h***s'.
Šajā lauciņā nav labs ne šis, ne tas.
Artūrs Lūsis 18.02.10 20:35
Pati materiālās pasaules un ezotēriskuma sapludināšana, trauku lupatu un apakšveļas poetizēšana man neizraisa nekādu pretrunu. Tikai cik lielā mērā to lieto, un kā sauc rezultātu, kas rodas šādu praksi pielietojot.
Ikdienišķs objekts. Lūdzu... Tās ir materiālās pasaules lietas, priekšmeti, situācijas, tēmas ar sociālu nozīmi, jau esošām konotācijām, stereotipiem un klišejiskām nozīmēm. Tikai to pielietojums uzdod jautājumus - kā, kāpēc un vai kaut kas ir mainījies. Kādas ir nozīmes.
Taustāma tēma, nu, tas taču tik populārs vārdu savienojums Latvijas dzejas vidē. Tēma ar uztveramu, apspēlētu nozīmi, tā idejiski veidotu un lietotu, ka tā sagādā vēstījumu. Kāds ir vēstījums? Vai naratīvs fiktīvajam tekstam dod kādu vēstījumu? Ko tas stāsta. Vienalga - lokāli vai globāli avoti un mērķi. ---
Šis tukšais maigums ir 'meinstrīma' jājamzirdziņš. Sagādāt lasāmu, plaši pieejamu materiālu, kas tīk visiem (vairākumam; ķēmiem, kā man, ne). Piedevām tagad jau ir vesela gūzma 'jauno', kurus apmīļo, kuriem ir savi kara pulki, kas dos atziņu - 'vot, jā, it'. Kur ir meklējumi, kur ir jautājumu un pretrunu raisoši darbi. Kur ir pretēji vērsti viedokļi kā rezultāts radošam procesam?
Runājot par paraugiem. Nevajag jaukt pretpolus - sākums un gals, bla, bla. Es savilku divu pavedienu galus kopā - jaunie dzejnieki un jaunā dzeja. Zariņas krājums, manuprāt, ir lielisks paraugs inovācijai, individuālai pieejai, spējai uzdrošināties.
Es ņemos kritizēt arī sevi. Pirms diviem gadiem es rakstīju tāpat. Pliki teksti, bez uzdrošināšanās, bez individualitātes. No pirmsākumiem vienmēr var aizgūt, nedrīkst pamest, bet tagad par te rakstītu jau daži gatavi krist un mirt.
Artūrs Lūsis 18.02.10 20:40
Šajā visā iejaukt Brocki, davai vēl Bukovski un Čaku? Nu vai zin... To aizmirsu iesviest.
Protams, ka katram ir visvieglāk izlasīt to, ko meklē. Es arī atradu.
klauss 18.02.10 21:02
Nav svarīgi, vai "taustāma tēma" ir izplatīts nojēgums, svarīgi, vai ir kāds racionāls pamats tādu lietot. Manuprāt, nav, jo tēmas nav taustāmas, kaut kā jokaini izklausās, bet saprotamas vai nesaprotamas gan.
Meinstrīma māksla (pieņemu, ka par to tu runā), mūsdienās, protams, nav maigas (jeb skaistas, lai saprotamāki turpmākie piemēri) iedabas. Ja cilvēks šķirsta ilustrētu žurnālu, kur ir skaista brūna āda, ja televizors tam rāda skaistas formas, brīnišķīgus specefektus, ja virsū nemitīgi mācas viegli atšifrējamas metaforas, tad pašsaprotama reakcija ir tieši neglītais, aizmiglotais, bet Justīnes dzejoļos neglītais un nesaprotamais ir mazās devās. Meinstrīms? Protams, es negribu teikt, ka neglītais un aizmiglotais ir kas slikts, viss atkarīgs no gala rezultāta.
Kādā tieši ziņā Zariņas krājums ir inovatīvs? Tajā ir vāja dzejoļu atlase, viņa ir uzdrošinājusies steigties, bet nav jau pirmā.
Bukovski te labāk patiešām nevajag piesaukt, ir daudzi par viņu spēcīgāki dzejnieki.
else 18.02.10 22:02
Un atkal tas pats.
Šeit lasāmos komentārus var uztvert divējādi, atkarībā no noskaņojuma, ja labs - tad gardi pasmieties, ja ne - tad šausmīgi nogurt un saskumt, bet, protams, katram jau tiesības uz viedokli.
Jā, un man šie dzejoļi tiešām patika, un uzskatu, ka nav nekāds noziegums to arī uzrakstīt, man, atklāti sakot, nav ne mazākās vēlēšanās iesaistīties kašķīgo pārgudreļu un visziņu diskusijās, kādas te raisās teju pie katras publikācijas, tiešām nav!
murga 18.02.10 22:30
mati, pamesti (dzīvokļi) un dzeltenas laternas - atslēgas vārdi.
bet pēdējais dzejolis patika. visi pārējie šovakar šķiet nepretenciozi. un tas nav nedz labi, nedz slikti, kas pārmaiņas pēc ir pat patīkami.