Kultūras un patstāvīgas domas portāls
Atbalsta
Dienas citāts
Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lieais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā.
Garlībs Merķelis "Latvieši", 1796
Pēteris Lapsiņš 30.10.03 7:06
Šis raksts man atgādināja kādu multeni, kuru redzēju pa TV kanālu "Cartoon Network".... Multene saucās "Two stupid dogs" - kā jau teikts, tad par 2 dumjiem suņiem. Būtība ir tāda - viens no 2 suņiem atros tukšu konservu kārbu un, protams, grib to iegūt. Visa pārējā multene tiek veltīta šiem pūliņiem (pavīd jautājums - kas atver automātiskās veikala durvis - zābaks vai varbūt apģērbs (kaut gan īstenībā tās atveras svara ietekmē)- refleksija par pareizu zināšanu iespējamību). Multene beidzas, kad, pēc ilgstošiem pūliņiem suņi ir tikuši cauri automātiskajām durvīm, bundža tiks noķerta, kad, protams, tā atkal aizripo prom - atpakaļ caur durvīm, kuras aiztaisās un suņiem jāsāk no sākuma. Beigu aina ir iespaidīga - nomācošākā multene, kas ir redzēta, kaut arī ieturēta komēdijas žanrā. Varbūt vēl briesmīgāks ir tikai "Ezītis miglā".
Mārtiņš Avotiņš 06.02.05 19:57
Tas viss ir par nolemtību no kuras dažiem nav dots izrauties! Tā dzīvē notiek... Tikai izjūtot rutīnu, smagumu un nebeidzamas ciešanas, brīžos, kad varam no tā atpūsies un mūsu akmens veļas lejā no kalna, īsti jūtam baudu un laimi. Un tieši tajos brīžos esam laimīgi. Bet ir iespējams to visu dalīt ar kādu, un slogs vairs neliekas tik smags. Un dalīts prieks ir divkāršs prieks.
sāra 28.04.05 22:00
Paldies dievam, es jau domāju ka esmu vienīgā kurai ezītis miglā liekas depresīvs! Es tā pardzīvoju par to nabaga dzīvnieciņu, kurš vēls savu pauniņu pazaudē ... manas bērnības drūmākie kadri!
Simts dienu gavēnis 23.05.06 8:54
Dārgie draugi, "Ezītis miglā" ir padomju gotika. Pamēģiniet noskatīties viņu izslēdzot oriģinālo skaņu un tās vietā uzliekot, teiksim, Dead Can Dance albumu A Passage in TIme vai arī kaut ko no Raison d'Etre. Mīts par Sīzifu, kuru pirmoreiz lasīju krieviski pirms vairāk kā desmit gadiem, mani toreiz iespaidoja tik ļoti, ka diezgan bieži redzēju sapņus par šo tēmu. Taču tad izrādījās, ka Sīzifs nav nekāds liriskais varonis, bet gan konkrētas filosofiskas kategorijas literārais agregāts, proti, tāda Sīzifa, kurš būtu laimīgs, nemaz nav. Esam tikai mēs paši un mūsu akmeņi vārdā ikdiena. Bet teksts vienalga saviļņo.
wated 02.04.10 8:25
ja nemaldos, Sīzifs bija tas, kurš nosita un mēģināja dieviem izbarot savu dēlu. Raksts jau tā ir kopēts, + vēl pievienots kaut kāds absurds murgojums, kas līdzinās Hitlera grāmatai. ja autors būtu tik laipns, un atrakstītu savu adresi, es labprāt aizietu "parunāt" par šo tēmu