¼ Satori

Sergejs Kruks: Sociālisma mākslas semiotika un ekonomika

9. februārī, plkst. 12:02

Lasītāju komentāri:

• unbeliever09.02.09 15:23

  S. Kruks raksta ietvaros ir radījis īstu semiotisku jucekli. Izlasot līdz galam tā arī nekļūst skaidrs, ko komunikāciju zinātnieks vispār ir gribējis pierādīt, izņemot to, ka apviļā triviālo atziņu par mākslu kā politikas līdzekli Padomijā.
  Par raksta mērķi parasti vēsta pirmā rindkopa. Šeit, lūk: „Padomju tēlotājmākslas politiku skaidro teorētisko priekšstatu kopums par ikoniskās zīmes semiotiku un vizuālās komunikācijas dabu. Ir trīs padomju vizuālās mākslas attīstības posmi: ..” Par kādu teorētisku priekšstatu kopumu ir runa nav saprotams līdz pat raksta beigām. Vai tās ir kādas semiotikas teorijas, ko Kruks izmanto? Kāpēc pēkšņi, bez jebkādas atrunas parādās trīs posmi?
  
  Tomēr tas vēl būtu nieks. Ievērojiet nākamo rindkopu! Par ko tik tur nav: socreālisms un kreisā estētika Krievijas impērijā, Dostojevskis un Bizantija, Platons, ikona, baznīcas ideoloģija un visbeidzot atpakaļ pie Ļeņina. Ģenealoģiskas diskursa analīzes pārākā virtuozitātes pakāpe!
  
  Un vēl. Ja autors, kurš pretendē uz speciālista statusu, nespēj neliela raksta ietvaros noturēt pamatjēdzienus un konsekvenci terminu lietojumā, tad kļūst pavisam skumji. Par tēlu tiek runāts vismaz trīs dažādās nozīmēs: a) tēls kā objekts (mākslas darbi, artefakti), b) tēls kā zīme (tēls kā ikona, resp. uz līdzības ar objektu balstīta zīme), c) tēls kā (varas) reprezentācija (veido priekšstatu par realitāti). Minētās nozīmes nemitīgi pārklājas, tādējādi radot pilnīgu haosu teksta izpratnē.
  

• k as te10.02.09 0:26

  Mja. Veel viena vilshanaas.

• ze--->unbeliever11.02.09 14:07

  Varbūt Kruks pats izdomāja tos trīs posmus. Vai tad tad ir liegts? Nav jau jāizmanto tikai citu teorētiķu iestrādes.

• H.11.02.09 22:30

  Man ļoti nepatīk, kad mākslas darbi tiek uzsaktīti par tādiem, ko profesionāli analizēt var ikviens, pat bez iepriekšējas sagatavošanās. Ja cienījamais Sergejs Kruks vēlas runāt par mākslu, savus argumentus balstot un secinājumus izdarot no mākslas darbu it kā analīzes, gribētos, lai šai analīzei apakšā būtu arī kāda metodoloģija, vēlams, mākslas vēsturei vai zinātnei atbilstoša, tā kā artefaktu pilnīga izpēte ir vienīgais drošais pamats, lai pēcāk varētu spriest par šiem darbiem un uz to pamata atvedināt secinājumus un tālāk būvēt teorijas un saistošos vispārinājumus.
  TIk pavirši neviens taču neizturas nedz pret literatūru, nedz pret kino vai mūziku, acīmredzot šajos pēdējos mākslas veidos baudītājam ir jāpatērē ilgāks laiks darba iepazīšanai, attiecīgi, ilgāks laiks tiek dots savējiskošanai un saprašanai. Turpretī vizuālā māksla (izsaku nepamatotas šaubas, ka lielu daļu no tieši vai netieši minētajiem piemēriem Kruka kungs dzīvē nemaz nav redzējis - nav labi spriest par mākslu, neredzot īstenībā darbu un nebūt nepārzinot tā tapšanas motīvus, nosacījumus, kontekstu) ir apskatāma sekunžu laikā, attiecīgi, ikkatrs, kas ir šīs sekundes veltījis darba apskatīšanai, šķiet, jūtas tiesīgs spriest nevis par savu gaumi, bet gan par to, kas un kāds šis vai tas darbs ir. Un tas, manuprāt, ir ļoti pavirši un dažos brīžos, kad pārdomas tiek publicētas, arī neprofesionāli (līdzīgi kā dakteris par prezidentu)