Tadeušs Dombrovskis: Ja nu kāds gribētu patiesību
2008. gada 26. septembrī, plkst. 11:09
komentāri (11)
2008. gada 26. septembrī, plkst. 11:09
komentāri (11)
Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lieais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā.
Garlībs Merķelis "Latvieši", 1796
misha 26.09.08 20:22
lieliski.
a shima 26.09.08 21:10
viņš nepiņķerējas.
a shima 26.09.08 21:10
tas labi.
K 27.09.08 7:52
Es saprotu par ko ir dzejoļi, bet tomēr,lai arī darbiem vajadzētu ''dot galvā'' tie nedod. Gribas,lai patiktu, bet liekas pārāk vienkārši,vienīgi darbs par Tēvu blakusistabā ''iedeva galvā'', bet tur, varbūt ,personiski iemesli vainīgi.
Eikasija 27.09.08 8:19
Tulkotājai. Neko nezinu par autoru un nemāku poļu valodu. Tāpēc mans jautājums balstās kaut kādās mānīgās intuīcijās. Vai arī poliski šī dzeja ir tik proziska? Varbūt tur tomēr ir vēl kaut kādas poētiskas fineses, kas liek poļu kritiķiem vienbalsīgi slavēt, kā nojaušams no ievada. Jo man ir tāpat kā K - gribas, lai patiktu dikti, bet ir tā... nu normāli un viss. Bet lūdzu, lūdzu, es negribu "uzbraukt", tikai pavaicāt.
tulk.-Eikasijai 27.09.08 8:35
Poliski dzeja ir teiksim, jaa, staastosha, kaa autors man veel piekodinaaja: intonaacija ne paaraak sarunvalodiska, ne paarsmalka, taatad: dieniskja; tas, kas , K., dod galvaa, ir tie savienojumi starp dieniskjo un dieviskjo vai atklaatu juutiigumu visaa tajaa prozismaa, teiksim, bet neerti jau taa priekshaa teikt.. Poeetiskaas speeles, ko visgruutak atveidot, sleepjas taados trikos kaa sarkanu kjirshu nepreciizaas riimes - gandriiz vienaada lasiijuma vaardi ar nevienaadaam noziimeem, uzticiiba un atteela uzticamiiba vienaa domaa, un ritms, ko poliski arii tikai retumis veido iekseejaas atskanjas (kaa tajaa "teet, kur tevi atradiisu", bet daudz buutiskaak poliski nospeelee luuk, kas: tie paarnesumi starp rindaam, it kaa aizlecot no vaarda uz vaardu, atstaajot kaadu "patiesiibu" rindas galaa vienu pashu, vai ~ Dieva gribu ar konduktora gribu aizstaajot.. Poljiem tas nav tik parasti kaa mums; vinjiem neienaaktu praataa kaa latvdzejniekiem (te staasts no pashas pieredzes akadeemijas sarunaa), ka "dievs pagirains pelavas malj savai ciltij" (K.V.) vareetu arii NEBUUT oksimorons.
Eikasija - tulkotājai 27.09.08 11:40
Paldies, ka priekšā saki, pie tam tik profesionāli un izsmeļoši :). Interesanti, ka arī manas asociācijas no šīs dzejas kopas uz latviešu dzejniekiem aizveda uz K.V. Gan jau tur ir kāda dziļāka līdzība, ne tikai autora vecums vai darbaspējas, kā sākumā šķita. Lasīšu vēlreiz, pēc šis atbildes iedziļināšanās sanāks pamatīgāka.
Zuze 29.09.08 12:11
Paldies, Ingmārai, par iespēju baudīt!
Nerds 01.10.08 8:46
Kas tiem latviešiem ir ar to prozismu? Vērdiņš prozisks, Aivars prozisks, Mežavilka - tā vispār stāstiņus raksta... Nezinu, man personīgi tuvāka ir tieši "proziska" dzeja, žēl, ka mūsu dzejas tradīcijās tā nav pietiekoši attīstījusies...
aija 11.09.11 19:59
a man nepatika - pārāk proziska. es no dzejas gaidu mūziku un mežģīnes un jasmīnu tējas smaržu.
Emilija 28.12.11 0:28
Gaume katram sava.
Bet tik bieži tieši ar šādiem "plikiem" vārdiem var pateikt visskaidrāk un visīstāk. Kad neuzrakstītais starp vārdiem paliek mūsos visvairāk.
Nesaprotu, kas vainas dzejai ar prozas "piesitienu". Bet gaume katram sava un katram "galvā iedod" no atšķirīgām lietām un devām.
Skaisti, man patīk.