Signe Valtiņa: Kur finišē dzeja?

2008. gada 14. septembrī, plkst. 21:09

komentāri (3)

• bumbum 15.09.08 6:15

  Kāpēc gan šeit nav neviena komentāra? Visi sapulcējušies pie šahistes - dzejnieces? Bet varbūt visi vēl lasa?

• Fabula par vienu fabulu 01.10.08 8:00

  
  
  Reiz atveda tas Kungs pie akas Lauvu,
  Un, savu atspulgu viņš nopētījis,
  Teic: „Es uz tevis, cienījamais, spļauju,
  Jo esmu šodien pietiekoši rijis,
  Bet tu, man liekas, neesi sen ēdis,
  Tā spriest var, redzot tavu skābo purnu,
  Bet laimējās tev: kāds es būtu blēdis,
  Ja nedotu tev apēst stirnas gurnu!
  No akas izlien – paveicās tev atrast
  Sev draugu, viņam stājies droši blakām!
  Ja nevēlies, es tevi varu saprast,
  Jo Lauvas nemēdz šloderēt pa akām!
  Vai morāle šai fabulai nav Gudrā atzinums:
  Jo smieklīgāks ir Varenais, jo vairāk jāraud mums?
  
  

• Mana zvaigzne 16.07.09 11:22

  
  
  Tavi skūpsti saldāki par medu
  Nekūst man uz lūpām tā, kā sniegs.
  Es pie rokas tevi kautri vedu
  Turp, kur gaiss ir sudrabains un liegs.
  
  Manā galvā neķītru nav domu,
  Mana sirds ir skaidra tā kā stikls.
  Tavā dzīvē spēlēt dižu lomu
  Nav pa spēkam tam, kas gļēvs un bikls.
  
  Ļauj man tevi apbrīnot no tāles
  Tā kā zvaigzni, kura naktī dzimst,
  Kad es savā glāzē leju zāles,
  Lai man krūtīs asas sāpes rimst.
  
  Pestītājs man nolēma par sodu –
  Vai vienalga nav, par ko tas sods –
  Vientuļam būt vienmēr, lai es rodu
  Savā sirdī templi, kur tavs gods
  
  Tā kā zvaigzne staro gaismu spožu,
  Lai ik mirkli skaidri jūtu es,
  Ka par spīti asmeņu un ložu
  Baismai tā man prieka vēsti nes!
  

Piedalies diskusijā: