Paneļdiskusija „Latviešu valodas nenormatīvās leksikas bagātības”

2008. gada 18. augustā, plkst. 13:08

komentāri (4)

• Ivars 18.08.08 19:07

  Manuprāt lamuvārdos tiek ieliktas spēcīgas jūtas, emocijas. Tās var būt tik spēcīgas ka saglabājas paaudzēm uz priekšu, cilvēkiem aizmirstot to pirmcēloņus un tās var būt tūlītējs acumirklīgs produkts. Un patiesa lamāšanās no sirds ir šo abu komponentu apvienojums - spēcīgu emociju izteikšanai tiek piemeklēti emocionāli spēcīgi vārdi.
  Un publiski lietot lamāties nav pieņemts, jo nav ne labi ne saprātīgi izgāzt savas emocijas pa labi, pa kreisi, pa muti ar tā var dabūt.

• savāds 18.08.08 20:23

  uzstādījums - bērni lamu vārdus mācās bērnudārzā. nu, taču jau laikam cits no cita? (vai bija domāts - audzinātājas vada šo procesu?) tātad - tomēr ir apguvuši ārpus bērnudārza.
  
  arī visādi citādi diskusija "liek aizdomāties". ;)

• Rutiņa 19.08.08 8:40

  Bija interesanti lasīt šo diskusiju. Man šķiet, lamājoties būtisks ir skaniski estētiskais aspekts. Resp., ne katram balss tebram tas lemts. Meitentiņam spiedzīgā balsī mātes vārdus izrunāt ir vienkārši nepieklājīgi (tāpēc arī nelamājos :) ), bet dāma gados ar samtainu tembru jau nu varētu atļauties kādreiz sulīgi nolamāties.

• maita 21.08.08 8:43

  šuvītis rullē - kā parasti kā kulaks uz acs.
  Man šķiet, ka te vislielākās galvassāpes ir tieši filologiem, jo viņiem tas viss jāsastūķē rāmīšos. Ceru, ka viņi zina vajadzīgās 'piktorammas', lai atrast ka'du iekšēju loģiku valodas un lamu vārdu attīstībā. Man gan labāk patīk vienkaŗši lamāties un domāt - ka, jo inteliģentāki kļūst sabiedrības locekļi, jo literāri interesantāk viņi runā (un ari lamājas)

Piedalies diskusijā: