Žans Pols Sartrs: Eksistenciālisms un humānisms

2004. gada 24. augustā, plkst. 23:56

komentāri (6)

• anda 14.11.05 2:06

  jēēj ... ļoti patīkams raksts. viss skaidrs par to eksistenciālismu ;] skolā nebūs jāmocās .. man ļoti patika ;] peace and love will save the world, bro'

• janislasis 02.01.06 20:19

  manuprāt, esejas nosaukums ir 'eksistenciālisms ir humānisms' ...

• Harolds Boija 12.04.06 23:01

  eksistenciālismu nevar izskaidrot, un ja kāds grib neticībniekam apstāstīt, kas tas īsti ir, minētais neticībnieks tik un tā to arzīs par nejēdzīgu(kā jau lielākoties) depresīvu mācību. katram pa savam.

• anrijs 10.08.06 11:44

  žēl la latvju intelektuāļi nav izgājuši caur eksistenciālisma skolai, tad nebūtu šī totālais suverēnās un individuāl''as atbildības trūkums un neprasme rīkoties ar savu brīvību

• Ilisanna 23.10.06 21:54

  Eksisitenciālisms ir romantiska mācība par cilvēka dabas skaistākajā izpausmēm, tām , ka liek cilvēkam kļūt par atbildīgu būtni!

• mhm 15.01.07 22:39

  Ž. P. Sartra esejas ‘Eksistenciālisms un humānisms’(1946) komentārs Pārsteidzošākais pēc šīs esejas izlasīšanas ir tas, cik sakropļotā veidā sabiedrība lieto jēdzienu ‘eksistenciālisms’. Cik nepilnīga ir izpratne pret šo ētikas, filozofijas un literatūras virzienu. Cilvēks, kurš mūsdienās šo jēdzienu lieto savā ikdienā, lai aprakstītu ikdienas bezjēdzību, nemaz neapzinās, ka ir ‘vienīgā būtne, kas, esamības uzrunāta, spēj pieredzēt esamību kā brīnumu’, kā teicis M. Heidegers, viens no eksistences ētikas redzamākajiem pārstāvjiem. Sartrs šajā esejā tiešām lieliski atspēko cilvēku šķietami nevērīgās attieksmes vai neiedziļināšanās dēļ radītos priekšstatus par eksistenciālismu. Uz pārmetumiem par eksistenciālisma kā cilvēka zemiskuma, riebīguma un nepiepildītības atainotāju un dzīves kā skaistuma un prieka avota atstāšanu novārtā, nepieciešams iebilst, ka eksistenciālisms skaistumu ierauga vēl pirms asinīm un bezjēdzības triumfa pār skaisto. Eksistenciālisms apraksta skaisto, tikai nereti ar skumjām, caur līdz sāpēm skaistām skumjām par skaistumu kā zūdošu mirkli Jo eksistenciālisms ir savas esamības skaidra apzināšanās, apzināšanās līdz sīkākajai detaļai laikā un telpā, šeit un tagad, formu konkrētībā. Man eksistenciālisms šķiet viens no īstākajiem, tuvākajiem un mākslinieciskākajiem filozofijas virzieniem. Jo tas savdabībā statiskumā realitātes saules pinumā fiksē notiekošo, saglabājot modrību un pastiprinātu jūtīgumu vienlaikus. Eksistenciālisms ir kā dzīves tikšķi, kas pavada sevis meklējumus un analīzi dzīves kontrapunktā, kas līdzinās saules pielietai istabai dienvidū, kuras vidū krājas dzīves laikā piedzīvoto mirkļu krāsaini fotouzņēmumi. Pieļauju, ka vienīgais saprotamais pārmetums eksistenciālisma idejiskajai bāzei patiešām varētu nākt no kristiešu puses, jo viens no tā virzieniem – ateistiskais - patiešām noliedz Dieva esamību (un šī apstākļa sakarā vērā jāņem fakts, ka eksistenciālisms radies 19. gadsimtā un par modes kliedzienu kļuva 20. gadsimta 20ajos gados – starpkaru periodā, kad Dieva esamība raugoties vēsturē kā atpakaļskata spogulī, arī ir visapšaubāmākā, ņemot vērā masu iznīcināšanu, totalitārisma varu un okupāciju.) Eksistenciālisms ir mācība, kas padara cilvēka dzīvi iespējamu, tas rāda cilvēku kā subjektivitāti un atsevišķu veselumu, kā vidi, kopjamu dārzu. Eksistenciālisms nostājas iepretim masu kultūrai, ar vienu realitāti vērojošu skatienu salaužot pasaules objektivitātes radīto ilūziju stiklu. Tas spēj ieraudzīt pasaules reālijas – lietas un parādības vēl pirms to nodefinēšanas prātā, jo šo reāliju esamība pastāv vēl pirms to būtības. Tas ir Sartra minētais pasaules mehāniskais redzējums, kurā radīšana ir notikusi vēl pirms esamības. Tas pats attiecas uz cilvēku, kas ikviena indivīda formā ir universālā jēdziena ‘cilvēks’ atsevišķs piemērs. Vēl viena ideja, kas raksturo eksistenciālismu vairāk kā pozitīvu, nekā negatīvu virzienu, manuprāt, ir tā, ka cilvēks, pēc eksistenciālistu domām, veidojas tāds, kāds vēlas būt un paša cilvēka rokās ir tas, par kādu cilvēku viņš kļūs. Un šis cilvēks vienmēr būs tendēts traukties uz nākotni, kas liecina par ticību progresam lielākā mērā kā regresam (kaut gan, regresa apzināšanās var pastāvēt cilvēkā vienkopus ar progresa ticību.) Eksistenciālisms atgādina cilvēkam, ka tikai katrs pats par sevi ir atbildīgs un arīdzan savu cilvēcisko subjektivitāti pārvarēt nespējīgs. Viena no atbildības apzināšanās formām izriet no mūsu subjektīvo lēmumu pieņemšanas. Un šie lēmumi spēlē tikai par labu mums, tātad tie būtībā ir labi un labus augļus nesoši lēmumi. Protams, apziņa, ka esi par visu, kas ar Tevi notiek, atbildīgs, iet roku rokā ar baiļu izjūtu, kas visbiežāk sabiedrības locekļu vidū ir vērojama kā bēgšana no atbildības, izvairīšanās no lēmuma pieņemšanas. Jo eksistenciālisms nav vājo dzīves ceļš, tas spēj būt optimistisks un sevi vispilnīgāk realizēt tāda cilvēka rīcībā, kurš nebaidās no atbildības, vientulības, tumsas un nākotnes. Tamdēļ arī šī problematizācija starp Dievticīgajiem un ateistiem. Ateists – eksistenciālists pieņems lēmumu pats, bez paļāvības uz Dievu, tikai tīri balstoties uz saviem spēkiem, uz ticību sev. Dievticīgajam teorētiski ir daudz vieglāk aizbēgt no atbildības šai saulē, jo viņš labi zina, ka īstā dzīve sāksies pēc dzīves uz zemes, Dieva valstībā. Jo jebkura lēmuma pieņemšana sevī ietver arī iespēju kļūdīties un pat kļūdīties tik lielā mērā, ka var pārkāpt kādu no Dieva baušļiem. Eksistenciālisms tomēr aicina uz aktīvu rīcību, lai gan kļūdīšanās ir iespējama. Ir jārīkojas, nelolojot cerības, necerot uz atzinību, jo tikai tā var gūt uzvaru pār sevi, atklāt sevi. Ne uz vienu nepaļauties, jo ne ar vienu citu nevar rēķināties. Nevar arī uzticēties. Jo katram ir savi mērķi un lēmumi, kas jāpieņem un jārealizē. Tikai tādā gadījumā, ja lēmumu pieņemšanas rezultāts ir vienlīdz būtisks visiem iesaistītajiem. Šajā aspektā eksistenciālisms pagriež savu egocentrisko vaigu, uz kura atstāts vēstījums ‘Uzmanību, rīcības motīvu skaidrojums pašaizsardzības nolūkos ar mērķi pašrealizēties un pašidentificēties,’ Un eksistenciālisms attaisno pats sevi, caur sevi sasnieguša, nobrieduša cilvēka rīcību, kas vainagojas ar patiesības atklāšanu. Patiesības, kas skan tikpat vienkārši, kā eksistēt – ‘Es domāju, tātad eksistēju’.

Piedalies diskusijā: