Ainārs Kamoliņš: Arbūzi

2008. gada 29. aprīlī, plkst. 17:04

komentāri (11)

• Gumija 29.04.08 18:05

  Ir. Nobeigums it īpaši.

• proza 29.04.08 20:37

  cik var rakstīt apoloģiju Saksam? visi Satori intelektuālie spēki sasparojušies. smieklīgi.

• Gumija 30.04.08 1:18

  proza, tas nav par Saksu, tas ir par Arhangeļskas arbūziem. Sakss ir pieminēts aiz tīras sagadīšanās.
  
  Bet ja nu tieši par Saksu, tad viņa krājums ir labs lasāmgabals, kas sagādā ne vienu vien patīkamu brīdi. Manuprāt, šī debija ir jāuztver tieši kā parasts (banāls) meinstrīma lasāmais, kādus pasaulē raksta blāķiem, nevis kā fig viņu zina kāds tur jaunā skandālista ambiciozais izlēciens, literatūras dekonstrukcija vai sieviešu nīšanas manifests. Saskatīt šajā pirmajā krājumā visu to, ko tur saskata Bankovskis ir iespējams tikai tādēļ, ka viņam nebija nekādas vēlēšanās vienkārši lasīt šos stāstus, viņš gribēja tos analizēt, iztirzāt, parādīt valodiskas neprecizitātes un citus trūkumus, salīdzināt ar klasiku un paziņot savu skarbo eksperta (kā viņam liekas) spriedumu. Dabiski, ka riebīgs, ja galvenais uzstādījums ir parādīt, ka līdz klasiķiem "Nopietnie nolūki" neaizvelk (bet kurš tad mēģina iestāstīt, ka aizvelk?), ka neapskata Bankovskim tuvas tēmas (bet vai Nils grib iepatikties kādam no tiem apokaliptiķiem?) un nedara to viņam tuvā veidā. Tā vietā lai būtu lamājies par to kā tur tikai nav, labāk būtu paslavējis Nilu par to, kas šai krājumā nenoliedzam ir (un ko mūsdienās latviešu autori piedāvā kaitinoši reti) par spēju uzrakstīt normālu stāstu, ko nav garlaicīgi lasīt.
  
  Krājuma galvenais mīnuss ir atsevišķas liekvārdības lēkmes, kur lasītājs ideju jau sen ir sapratis, bet autoram vēl vajadzīga pus lapa, lai to uzrakstītu (bet tas ir man tīri subjektīvi), kā arī vietām pavirši veidotie tēli (tagad slinkums meklēt konkrētus piemērus) un šādas tādas sižetiskas nekonsekvences. Bet man, tāpat kā Naumanim, tas viss nez kāpēc netraucē izklaidēties.

• chairs 30.04.08 6:18

  šādi argumentējot būtībā attaisnojama ir arī pati 'kritika'. šķiet, ka žanram 'kritika' satori.lv lapā tiek izvirzītas neizpildāmas prasības, vai pareizāk - attieksmē pret kritiku tiek manipulēts ar mērķteksta interpretācijām, lai tas kritiķim 'izslīdētu no rokām'. tas viss vārda kritika negatīvo konotāciju dēļ.
  nu bankovskis izlasīja tekstu un viņam šķita interesanti 'panerrot' autoru tehniskās lietās - valoda, fakti, kultūras vēsture. protams, vienmēr valids arguments ir tas, ka šis teksts nav par to un ka kļūdas ir autentiskas, līdz ar to neatņemama stāsta sastāvdāļa. tas ir truisms un tikpat labi var teikt, ka kritiķa mērķis nebija 'fundamentāli izraut šo grāmatu' (kas ir tas, par ko ir visas kritiku kritikas). un tas arī būtu muļķīgi uzskatīt, ka kritiķis to būtu vēlējies galu galā anti -fundamentālisms ir viena no normāla cilvēka pamatvērtībām.
  runa šeit drīzāk ir par paaudžu konfliktu - jūs (mūs) nesaista šāda veida piezīmes, bet ir cilvēki, kurus tas saista. šai kritikai ir vērtība kaut vai tāpēc ka tā norāda uz 'atšķirībām' starp to, kas šķiet svarīgi vecākiem un kas jaunākiem.
  un visbeidzot - arī zināma pretenciozitāte ir vērojama kritiku kritikās - mēs nemaz nezinam, vai autors vai redaktors būtu atstājuši šīs blusas, ja par tām kāds būtu teicis iepriekš.
  

• Arbuzman 30.04.08 6:30

  Tādi arbūzi jau reāli ir. Solovkos, kas netālu no Arhangeļskas, ir botāniskais dārzs, kur mūki audzē arbūzus un melones.

• Gumija 30.04.08 7:52

  chairs, lielā mērā piekrītu tevis teiktajam, taču tas "paaudžu" konflikts nav diez ko labs veids, kā aprakstīt kritiķa un teksta attiecības.
  
  Bankovska kritika savā ziņā trāpa tieši ar to, ka tā netrāpa (grūti spriest, cik nopietni vai pa jokam P.B. to visu bija domājis, lai man jau liekas, ka tas uzbrauciens bija mazliet par žultainu, lai būtu saucams par tikai par "panerrošanu") - uzrāda kādu būtisku literārās sabiedrības iezīmi. Vakar pa RTR Jerofejeva (tā otra, nevis Venedikta) smalkajā raidījumā "Apokrifs" krievu kritiķi sēdēja un muldēja par to pašu: pēc kādiem kritērijiem identificēt klasisku tekstu. Un viens no galvenajiem secinājumiem bija, ka jo vairāk teksts atgādina dzīvi, proti, pārstāj būt vienkārši teksts un darbojas tik pat daudzos uztveres līmeņos, un tā jēga ir tik patstāvīga, ka šī izdomātā pasaule daudziem lasītājiem kļūst nosacīti "reāla", jo tuvāks tas ir ideālam. Jūtat, ne?
  
  Nākamā tēze bija šāda: tā kā paškaik Krievijā visi raksta izcili draņķīgi, tad kritiķi, kuriem gribas ne tik daudz ēst, cik darīt to dvēseles darbu (kritizēt), ir spiesta izvēlēties un analizēt tekstus, kas ir kaut vai mazliet labāki par to melno ārprātu, kuru analizēt pat nav jēgas. Tad nu iznāk, ka kritiķi paši savām rokām padara ievērības cienīgus tādus darbus, kuri, labākos apstākļos nemaz nebūtu šo pūļu vērti (kā secināja kāds no komentētājiem, Saksa krājums atbilst teicienam "Na bezribje ir rak riba").
  
  Secinājums, kas tika atvedināts no šīs skumjās tēzes bija kaut kas tāds, kas pilnībā apstiprināja Eko nošķīrumu starp apokaliptiskajiem un integrētajiem intelektuāļiem. Proti, apokaliptiķi paziņoja , ka šādos apstākļos vienīgais veids, kā domājošs cilvēks var saglabāt savu garīgo līdzsvaru un vērtību sistēmu ir (get this!) nevis lasīt tos mēslus, kas sarakstīti no jauna, bet aprobešoties ar vecos klasiķu PĀRLASĪŠANU, ik reizi nolaižot aizkustinājuma asariņu pār katru ģeniālo rindiņu. Un tālāk sekoja "zelta" klasikas sarksts - Dostojevskis, Servantess, Šekspīrs u.c. Kāds mēģināja ieblist, sakot, ka Dostojevskis, viņaprāt, esot kaitīgs veselībai, bet viņu tūlīt pat nosauca par nihilistu. Ar ko tas viss beidzās, es nezinu, jo šajā brīdī pārslēdzu kanālu. Ja uz jautājumu "Kas ir laba literatūra?" man atbild ar norādi uz videnes obligātās literatūras plauktu, tad jautājums zaudē jēgu.

• aija 30.04.08 12:59

  ne nu eleganti par tiem arbuziem, bet mani vienalga nepatik Saksa viduvejie garadarbi.

• zbr 01.05.08 21:57

  No tādu visvispārīgāko aksiomu viedokļa A.K. nevar nepiekrist - formāli literārā tekstā ir pieļaujams jebkas. Tomēr praksē tas parasti ir jaut. par kontekstu. Piem., ja vienā izcilā tekstā un vienā ļoti vājā tekstā atrodams viens un tas pats elements, tad vienā gadījumā tas var tikt uzsktatīts par brīnišķīgu momentu, bet otrā - par kārtējo neveiksmīguma apliecinājumu (piem., ja "sirds" tiek pieminēta kāda "iesācēja autora" darbos, tad stabili jebkurš recenzētājs būs sašutis par šī vārda pieminēšanu vien, taču, ja M.P. saka "sirds jau vienmēr paliks vēl..", tad tas ir kruta). Tāpat ar gramatikas kļūdām - ja autors ir baigais valodas izlocīšanas meistars, visādas deviācijas var tikt uzskatītas par vērtību, ja autors ir muļķis un nedzejnieks - tad tā ir vienkārši kļūda. Ja lasītājam nav pārliecības, vai tā ir kļūda vai smalks aprēķins - tas arī parasti ne par ko labu neliecina. Tālāk. Ja, piem., kādā Holivudas filmā garāmejot tiek minētas kaut kādas aplamības a la Lietuvas galvaspilsēta Rīga, kur visi runā lauzītā tadžiku valodā - ļoti liels skatītāju procents to pat neievēro, taču Latvijas skatītājam, klasiķu vārdiem runājot, ticamības moments ir laupīts, kaut viņi labi apzinās, ka filma nav dokumentālā un tā tālāk.. Šajā gadījumā, man nav ne jausmas, kurš gadījums tas ir, jo minēto stāstu neesmu lasījusi. Bet tak skaidrs arī, ka rakstnieks nav kaut kāds absolūtais radītājs, kas pats uzrada visas formas, visas nozīmes. Teksts ir uztverams pateicoties tam, ka gan rakstītāja, gan lasītāja apziņā pastāv kāds kopīgu, atpazīstamu formu, nozīmju kopums, tāpēc bezgalīga, ad absurdum manipulēšana ar nozīmēm nav iespējama. Nēnu tipa rakstīt jau var, bet saprast nevar. Žēl,nezinu, kā tas izskatās tajā stāstā, bet vispār tas ir baigi jaukais, socioloģiski un lingvistiski interesantais moments, ka tie cilvēki, kas lasīja "Arhangeļskas" sajuta tieši to, kas tipa bija jāsajūt pie "Astrahaņas".

• te pat 03.05.08 10:04

  1. taisnoties jau nu bija muļķīgākais, ko vajadzēja darīt
  2. skaidrs, ka redaktoram muļķības kļūdas nav jālabo, to dara zinātniskais redaktors, ja vajag
  3. runa jau nav par kļūdām, bet par to, ka autors pārstāv tādu paviršās rakstības novirzienu, kurā ir pilnīgi vienalga, kas tie par arbūziem, nav tikai saprotams, kāpēc tie vispār tad bija jānosauc vārdā

• Patricija 03.05.08 10:30

  nesaprotu - no kura laika sava viedokļa izklāstu sauc par taisnošanos. neesmu lasījusi saksa stāstus, un arī šī diskusija mani uz to nepavelk, tomēr ar lielu interesi sekoju tam, kā tiek pamatoti piekritēju pieņēmumi vai sagrauti oponenta pārmetumi. iespējams, ka šī diskusija ir interesantāka par pašiem stāstiem. tikpat iespējams, ka nē.

• P. K. 03.08.09 10:31

  Kad es uzzināju, ka Platons bija ezoteriskas filozofijas (arī) pamatlicējs,
  man palika jokaini, jo es sen saskatīju viņa darbos kaut ko не от мира сего!

Piedalies diskusijā: