Dainis Leinerts: Jaunākā latviešu prozas kritika: teorētiskie pamati

2008. gada 13. aprīlī, plkst. 19:04

komentāri (20)

• hm 14.04.08 15:47

  'teju jau visnotaļ ilgi' ir burvīgs laika apzīmējums :)

• haralds matulis 14.04.08 17:11

  Atzīšos, ka mani šīs runas par kritikas problēmām Latvijā mulsina.
  No vienas puses es lielākoties nelasu kritikas. Jo lielākoties mani neinteresē darbi, par kuriem kritikas rakstītas. Žurnālā Karogs es pāršķirstu satura rādītāju, un palasu kādu kritiku vienīgi gadījumā, ja 1) ir potenciāli interesants kritiķis, 2) labs (interesants, skandalozs) rezcenzijas nosaukums, un kā trešā prioritāte pēc nozīmības – ja kaut cik interesē recenzētā grāmata, bet tas nav tik būtiski.
  
  Runājot par kritikas skolām, es subjektīvi apšaubu šādu skolu pastāvēšanu vai šās pastāvēšanas nozīmi konkrētas recenzijas rakstīšanā. Diez vai viens kritiķis nopietni varētu uzrakstīt divas dažādas kritikas par vienu tekstu.
  
  Kritikas pieejai, manuprāt, vajadzētu būt hermeneitiskai. Kritikai vajadzētu apskatīt tos darba aspektus, kas šai darbā ir nozīmīgi vai izceļas, apskatot tos no mūžības un kvalitātes viedokļa, kā arī no autora nolūka (intences) un mākslinieciskās koncepcijas viedokļa.
  
  Taču tā kā mani interesē tikai konkrētības, un laba māksla vispār vienmēr ir konkrēta (nevis nekonkrēta, izplūdusi), tad labākais, ko kritiķis var darīt (pēc īsa ievada un vispārīga konteksta iezīmēšanas) ir sniegt kā teksta fragmenta tuvlasījumu, to padarot par savas recenzijas centru.
  Recenzijas noslēgumā vēlams norādīt izdevniecību un grāmatas cenu. :)
  

• dl 14.04.08 17:59

  Tur, protams, nevajadzēja būt "teju jau visnotaļ ilgi", bet tikai "visnotaļ ilgi".
  
  Nezinu, kas gan runās par mūsd. latv. kritiku varētu būt īpaši mulsinošs: problēmas, imho, ir acīmredzamas. Liekas dabiski vēlēties ko labāku (kaut vai vairāk "potenciāli interesantu kritiķu"), lai cik šādas vēlmes būtu utopiskas.
  
  (Rakstā gan pamatā runāts nevis par kritikas skolām (kas minētas tikai garāmejot), bet gan par sastopamajām pieejām tekstam, kas dažreiz varbūt nemaz nav izmantotas apzināti. Runājot tieši par skolām: man gan liekas, ka ar gana nopietnām teorētiskām zināšanām un praktisku talantu par vienu tekstu ir iespējams uzrakstīt pietiekami labas recenzijas, kas balstītos uz atšķirīgiem teorētiskiem principiem.)
  
  Kritikas pieeja praksē teju vienmēr ir hermeneitiska, cita lieta - cik kvalitatīvi.

• Subjektīvi 14.04.08 19:43

  Argumentēta pieeja kā kritērijs. Labi, taču noteiktā kontekstā arī tas neizslēdz subjektīvo faktoru, kritiķa rīcībā ir tikai tā argumentācija, kas zināma viņam, iespējams, izjūtot emocionāli piesaisti šīs argumentācijas specifikai, konkrētais kritiķis ne tik ļoti apskata kritizējamo tekstu, bet rotaļājas ar sev tīkamās stratēģijas stikla lodītēm un "plašākajā kontekstā" šādas stratēģijas metožu atgremošana izrādas tikpat maznozīmīga kā klaji subjektīvs, argumentācijā nebalstīts pārstāts, kas balstīts tiešā teksta pārdzīvojumā.
  Lasītāju tomēr tik daudz neinteresē argumenti, kā labi uzrakstīts teksts, kas varētu būt arī kritika. Nemaz nerunāsim par gadījumiem, kad argumentācijas dziļumi un atsauču blīvums kļūst par spiedīgu speciāli nesagatavotam lasītājām, tātad ievērojami samazina to lasītāju skaitu, kuriem kritika varētu kalpot kā palīglīdzeklis kāda teksta nolasīšanai.

• orgs 15.04.08 6:17

  Neskatoties uz to visu, prieks, ka kāds runā par to, kāda ir situācija šodienas kritikā. Tikai ceru, ka piesauktie kritiķi arī aizdomāsies par to, kā raksta. Lielākoties recenzijas nelasu, jo tiešām tās arī netiek tālāk par satura pārstāstiem. nu ko... jācer uz jaunajiem?

• ms 15.04.08 8:53

  Laikam daudz no svara jautājums: kādai auditorijai konkrētā recenzija (kritika) domāta? Lauku vecmāmiņai, skolniekam (-cei), mājsaimniecei, pseidointelektuālam (-ai) snobam (-ei), intelektuālim (-ei), kolēģim (-ei) utt. Kāda rakstura izdevumā tā parādās? Vai konkrētā preses izdevuma redaktoram ir kādas prasības pret recenzijas stilu un argumentācijas pakāpi? Varbūt viņš pa draugam ar autoru ir sarunājis, ka šitais kritiķis uzrakstīs slavinošu recenziju. Kur nu vēl subjektīvās un sadzīviskās attiecības starp konkrēto kritiķi un autoru... Ja kritiķis skaidri uzstāda mērķi uzrakstīt recenziju tai vai citai auditorijai, tad viņam jārēķinās ar to, kādu stratēģiju kopumu viņš var pielietot.
  Taču visdrīzāk (un te jāpiekrīt Dainim) šīs stratēģijas tiek izmantotas neapzināti. Kritiķis jau ir iemanījies rakstīt savā ierastajā manierē, recenzija top teju vai pēdējā naktī - čerez ņemogu - un aplūkojamais darbs noriebies kā rūgta nāve. Es, protams, pārspīlēju.

• zbr 15.04.08 9:33

  Runājot par fona literatūru, mani tomēr pārsvarā interesē fundamentālais jautājums "pirkt vai nepirkt". Protams, nenāk par ļaunu, ja mani ne tikai informē, ka ir vērts pirkt, bet arī pastāsta kaut ko par autoru, darba tapšanas apstākļiem utt. (vecā labā 19.gs. pieeja). Ja visas šitās makulatūras ķīpas tagad sāktu "zinātniski" analizēt, ak kungs.. Par subjektīvajām - deskriptīvajām un apcerīgajām recenzijām runājot - es tieši nesen domāju, ar ko tāda avīžrecenzija atšķiras no kāda privāta bloga, kurā izvērsti pastāstīts par kādu savu grāmatas, filmas, izrādes u.tml baudīšanas pieredzi. Bloga variants droši vien ir pat drusku vērtīgāks, jo tur nav jāpievalda mēle, var lietot kādu sulīgāku izteikumu.. Kopumā, protams, jāpiekrīt, ka recenzijām nevajadzētu demonstrēt to autora nezināšanu un stulbumu, visādi citādi, manuprāt, ir nevajadzīgi uzstādīt kaut kādus ētiskus kritērijus (piem., ka "labi" ir "teorētiski" un "argumentēti" un "īsta interpretācija"). Es pieņemu, ka mums visiem būtu interesantāk, ja mēs būtu vairāk lasījuši - kritiķiem būtu vairāk ko teikt, lasītāji varētu labāk uztvert, ko viņiem saka, taču es no sirds piedodu visiem Latvijas nelasošajiem kriķiem, jo patiešām arī bez lasīšanas dzīvē ir šausmīgi daudz ko darīt.

• rals 15.04.08 10:30

  Uz visām (piecām!) kritikas stratēģijām raugos visnotaļ skeptiski. Ja autors (kritikas autors) ir interesants, spilgts, ar savu skatījumu, tad man vienalga, kādu stratēģiju viņš pārstāv vai nepārstāv. Un jebkura (laba, nopietna) kritika ir hermeneitiska, kas vienlīdz nozīmē analītiska un vēl viskauktāda. Būvēt te stratēģiju džungļus, pašam pa tiem pīties un maldīties manuprāt ir ļoti garlaicīga rotaļa... Un VISI argumenti un kritēriji (mākslā) vienmēr ir subjektīvi. Tāpt kā pati māksla un mākslasdarbs.

• dukts 15.04.08 10:42

  bet raksts vienalga ir labs.

• zbr 15.04.08 12:02

  Dukt, Tev arī ļoti labas esejas jaunajā grāmatā. Tas tā humora pēc, bet varētu piebilst, ka galvenā atšķirība starp profāno un profesionālo kritiku ir tāda, ka pirmajā tiek atstāstīts tas, kas pieredzēts, sajusts vai nosapņots, bet otrajā - tas, kas izlasīts. Un šajā sakarā turpinot sarunu par to, kam vajadzētu un kam nevajadzētu būt kritikā, tomēr ir absurdi principiāli pieņemt, piem., ka darba saturu izklāstīt ir stulbi un primitīvi. Jebkurš teorētisks pārspriedums paredz to, ka tiek izklāstīti citos tekstos paustie viedokļi - lai tiem pievienotos vai oponētu utt., neraksta taču - "15 lappusē teiktajam nevar piekrist, jo..", it kā pārstāstīt kādu citu grāmatu būtu nepiedienīgi, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka jebkurš kulturāls cilvēks to jau ir lasījis. Daudz tizlāk nekā atstāstīt saturu ir biezā slānī lietot visu to darba izcilību un valodas bagātīgumu slavinošo retoriku, tas nu patiesi vairs neko neizsaka. Pēdējā laikā no angļu valodas ievazājies arī apzīmējums, ko es sevišķi ienīstu - "BRILJANTS stāsts/romāns/darbs"....

• kraft 15.04.08 12:11

  Man tomēr svarīgākais liekas palūkoties uz to, kas notiek latviešu ktitikā šodien!, nevis te stīvēties ar argumentiem, kas labs vai slikt, vai vajadzīgs labā literatūrkritikā kā tādā.
  Nenoliegsiet taču, ka tieši ar latviešu kritiku ir problēmas!

• dukts 15.04.08 12:58

  diemžēl problēmas ar literatūru ir vēl lielākas nekā ar kritiku.
  ja es būtu prozas kritiķis, es noteikti uzrakstītu tādu rakstu "Mūsdienu latviešu neuzrakstīto romānu izdevumi".

• Long Deep Peep 15.04.08 12:58

  Tad, kad beigsim izlikties, ka mums ir literatūra, atkritīs arī vajadzība skaldīt matus par tās kritikas nepieciešamību.
  Ja mums būtu literatūra, iespējams es to pat lasītu.

• tad jautājums - 15.04.08 13:49

  kāpēc mums nav literatūras?

• zbr 15.04.08 14:17

  Nez, es personiski domāju, ka, ja daža laba mūsu zināmā proziste būtu notulkota no kādas citas valodas, man liktos, ka tās grāmatas ir ļoti jaukas, ka intonācija ir kaut kāda sevišķa, nacionālais kolorīts vai kā. Tie latvieši, kas nav klaji slikti, vienkārši ir garlaicīgi kā dziesmusvētki.

• rals 16.04.08 18:31

  `vienkārši ir garlaicīgi kā dziesmusvētki` ??! Te nu gan vajdazētu diferencēt: blakus tiešām parasti garlaicīgajiem koncertiem estrādē īsta dzīvība, dziesmu gars un reizumis arī mākslas lidojums it bieži vērojams koru karos. Tur ir, ko redzēt, dzirdēt un spriest! Un labs ir arī gājiens, ja vien tas fiziski nevelkas kā sēru procesija: cik tur daudz dzīvu cilvēku, īstu emociju, klusa lepnuma. Un tas pats literatūrā - nu nav tā, ka viss ir tūtē; ir taču arī Ikstena/Ziedonis, pa laikam saista Muktupāvela, pavisam savdaba ir Perveņecka, spēcīgs ir Dobrovenskis. Ar' Pujāts uzsprēgā vai Vērdiņš... Un filozofi kaut ko maļ, - gan reizēm kā Kaudzītes teica `maļ vienu pašu sauju graudu visu rītu, ka rīb vien`.

• zbr 17.04.08 9:01

  Rals, vai tad Tu domā, ka es to visu nezinu. Apmēram tā arī es domāju par to pašu Ikstenu, ne jau ka viņa ir garlaicīga kā sporta lappuse dienas laiksrakstā, dies pasargi :D Tur ir klāt arī tas moments, ka kaut kādā ziņā tā ir obligātā literatūra, ka tas viss jāizlasa tāpēc vien, lai zinātu, ko es par to domāju, bet pirkt ta negribas, naudas žēl, tā nu grāmatnīcā tie vāki krīt uz nerviem kā tādi neizdarīti darbi. Vēl arī taisnības labad jāprecizē, ka visas tās garlaicības lietas attiecas tikai uz prozu, jo par latviešu dzeju man mīļākas un labākas nava :) Un vispār, kā zināms, "laba literatūra" un tas, ko "gribas lasīt" nav viens un tas pats. Piem., tas pats Einfelds konceptuāli man šķiet izcils, bet "Neļaudis" mēnešiem mētājas uz naksskapīša, uz priekšu neiet. Turpretī nekas - ne miegs, ne darbs, ne sals vai svelme - nevar mani aizkavēt vienā paņēmienā izlasīt jauno Harija Potera epizodi vispirms angļu, tad latviešu valodā :D

• maita 17.04.08 11:56

  Viss ir pārāk daudzveidīgi, lai varētu (un vajadzētu) kaut ko vienu.

• līme 20.04.08 15:47

  Autors ir izvēlējies citātus tā... nu jebkuru no minētajiem kritiķiem varētu ierindot jebkurā no kategorijām. Esmu lasījusi tās kritikas.

• dl 20.04.08 19:13

  Tās gluži nav kritiķu kategorijas, bet gan dominējošās stratēģijas, kas atrodamas tekstos. Skaidrs, ka katram kritiķim tās ir vairākas (un tas taču pateikts arī tekstā).

Piedalies diskusijā: