Armands Znotiņš, Ieva Melgalve, Māris Mikulāns: Bēglis

2008. gada 12. martā, plkst. 18:03

komentāri (4)

  • a.l.f. 13.03.08 3:46

    nē sākumam, jā beigām. kaut gan latviešu prozas problēma varētu būt tā, ka daudzi piemirst, ka viņai jābūt adresētai vēl kādam, izņemot tīksmīgu spoguļattēlu un viņam tuvu stāvošos. kaut gan kas es esmu, lai mētātos ar akmentiņiem.

  • zhuks 13.03.08 10:44

    paldies par interviju

  • dz 13.03.08 11:26

    vitālijs jau nekāds tur sūdu mednieks, bet gan nepilngadīgais

  • paula 13.03.08 12:17

    man arī labāk patīk mētāties ar melgalvēm un mikulāniem. sākums un beigas kā divi dalīti teksti (ne trīs),bet miera nebija lasot.

Piedalies diskusijā:
Komentāru forma

Dienas citāts

    Kā es esmu atjaunojies
    Šinīs baltās ziemas dienās
    Ne vairs miglas tālu tālēs,
    Ne vairs spoku mājas sienās.
    Nezin, kas nu apgaismojis
    Manu melno bēdu māju,
    Kurā visu savu mūžu
    Drūmu dziesmu skandināju
    - Vai tā mazā baltā roka,
    Kas aiz loga liegi māja?
    Vai tā zili zaļā zvaigzne,
    Pusnaktī, kas bojā gāja?
    Jeb vai zemā ziemas saule
    Rudens zeltu sabērusi
    Manā dvēselē?

    Jānis Jaunsudrabiņš, 1908

Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem