Elizabete Pičukāne: Meklējot sievieti Latvijas vēsturē

2007. gada 28. novembrī, plkst. 23:23

komentāri (5)

• kalnu auk 29.11.07 9:02

  forši, ka satori parādās arī šādi raksti - kaut nedaudz tiek ieturēts balanss ar "maskulīno dominanti".bet pati grāmata gan liekas drīzāk stereotipu atkārtošana, nevis to izgaismošana. lai gan principā vīriešu iesaistīšanās šādu jautājumu `risināšanā` ir vēlama parādība.

• Kornelija 29.11.07 17:15

  spriežot pēc recenzijas, grāmata diezgan garlaicīga, un arī autori lietai piegājušo visai konvencionāli

• maita 03.12.07 16:10

  "Dažkārt autori nemana, ka paši konstruē sievietes tēlu, un viņu rakstīto tikpat labi var pakļaut analīzei no dzimtes perspektīvas viedokļa, kā to, ar kā analīzi viņi paši nodarbojas"$Lūk, šī iemesla dēļ, dzimtes jautājumu apcilāšana man krīt uz nerviem. Šķiet, ka vienīgā izeja ir, ka sievietes nodarbojas ar mākslas vai citu darbu radīšanu un nekomentē tos, vai arī raksta pašas par sevi kā sievietēm, tb, pirmajā personā un tādējādi analizē jautājumu `kā ir būt sievietēm`. Visādi citādi es gaidu to laiku, kad sievietes beidzot pārstās pārmest vīriešiem viņu tēvutēvu nedarbus, beidzot būs aizuzrakstījušās visas savas `sieviešu vēstures`, jo tikai tad varēs sākt rakstīt jaunu tagadnes vēsturi (nevis ar atpakaļejošu datumu..), kurā būs gan sieviete, gan vīrietis un abi ne-dominējošās pozīcijās

• maita 03.12.07 16:13

  jeb citiem vārdiem sakot - baigais kartēzisms te recenzijā sanāk - kāda tad būtu tā `sieviete`, kura nebūtu visādu konstrukciju radīta, pasakiet man to sievietes esenci, pirmtēlu, kas būtu tīrs no perspektīvām etc?

• E.P. 07.12.07 21:51

  [b]maita[/b],
  Ne jau par "tīro" sevieti ir runa un par esenci. Tādas jau nav. Recenzijā pārmests vien tas, ka autori savu "perspektīvu" pieņem par pašsaprotamu, pavisam neanalītiski, turklāt it kā mēģinot analizēt vesturi "no dzimtes perspektīvas" (vai vismaz pieminot šos jēdzienus ievadā)... Turklāt tie nav tikai "vīriešu vai tēvutēvu nedarbi". T.i., sievietes arī šai ziņā nav bez grēka. Svarīgi jau ir tas, ko pieņem/definē par sievieti (vai tikpat labi par vīrieti), pirms sāk vispār analizēt vēstures procesus vai ko citu. Vai ko nepieņem - un tad skatās, kā tas ticis izprasts tekstos utml. Un tieši tas ir svarīgi, ka nav tās esences, nav "sievietes" vai "vīrieša", ko varētu attiecināt uz visiem (humoram - cik daudz sieviešu, kurām nav glītu galviņu...).
  Bet par "sieviešu vēsturi" varu tikai piekrist - arī labprāt redzētu to laiku, kad jaunajā tagadnes vēsturē neviens netiks aizmirsts sava dzimuma vai kādu citu iemeslu dēļ... Tāpēc jau tā dzimtes perspektīva, man domāt, noder - tostarp, lai radītu šo tagadnes vēsturi.

Piedalies diskusijā: