Agnese Krivade: Hipsteru dieva dusmas (3)

  • zane z.  

    2017. gada 14. martā, plkst. 11:19

    ļoti foršs teksts. gribas tādus lasīt biežāk.

  • Version  

    2017. gada 15. martā, plkst. 13:44

    Agnese, bet, ko Jūs domājat par Tuvo pilsētu NT?

  • sobrio  

    2017. gada 20. martā, plkst. 20:25

    Vispār ar seklumu izceļas šīs recenzijas autore, kas pat nav papūlējusies noskaidrot, kā sauc lugas autoru un darbu, pēc kura veidots scenārijs. Marius von Mayenburg, Märtyrer (Moceklis).

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2015. gada 16. decembrī, plkst. 6:57

    Nikolā Ozano: Ārzemju skatītāja vēstule slavenam režisoram (63)

    Ar ksenofobijas uzplūdiem kā impulsīvu reakciju un arhaisku tieksmi cilvēki parasti paši tiek galā. To sauc par toleranci, un tās veidošana prasa zināmu piepūli. Citiem vārdiem sakot, to sauc par kulturālu attieksmi.

  • 2014. gada 8. aprīlī, plkst. 1:08

    Mākslai vajag telpu: Indriķis Ģelzis

    Saruna ar jauno un talantīgo mākslinieku Indriķi Ģelzi, kurš jau paspējis piedalīties izstādēs un festivālos Vācijā, Holandē un Francijā.

  • 2015. gada 26. novembrī, plkst. 5:30

    Patrīcija M. Keiša: Kādēļ es nenoticēju ļubestībai (1)

    Latviešu puiši nestaigā pa Kauguru ielām ar pār plecu pārmestu Latvijas karogu, kā arī neuzsāk dūru cīņas ar krieviem. Latviešu meitenes un krievu puiša romantiskās attiecības mūsu sabiedrībā lielākoties nav nekāda veida tabu.

  • 2015. gada 9. februārī, plkst. 6:02

    Pauls Bankovskis: Nogalināt arābu (3)

    Nu jau kādu laiku par vēlamāko sabiedrības iekārtojumu tiek uzskatīta demokrātija (ar to saprotot ne vien valstu politisko iekārtu, bet pat elementāru lēmumu pieņemšanu uzņēmumu sapulcēs un visur kur citur.

  • 2013. gada 5. jūlijā, plkst. 8:07

    Arvis Viguls: Es zaudēšu (24)

    Un kādēļ vakarā, kad aukla pagalmā paliek tukša, man jādomā – cik kreklu es nonēsāšu, cik zeķu un bikšu, cik kurpju noplēsīšu, līdz pienāks arī mana pēdējā veļas diena, kad mani noģērbs un nomazgās, un noguldīs smagā koka skapī?

  • 2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Irina Romanovska: Caur tonētu stiklu (1)

    Vispār jau nāves tuvums ienes banalitāti. Nāvei vajadzētu būt banālai – ierastai, piederīgai ikdienišķajam. Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet tagad trūkst vārdu un iemaņu, lai runātu vai klausītos par nāvi, kas ir tepat.

  • 2016. gada 8. jūnijā, plkst. 6:32

    Jānis Ķīnasts: Kastes mūsu apziņā un Rīgas ielās

    Mēs visi esam kopā uz vienas planētas, vienās mājās, apdzīvojot vienu zemi. Un, lai arī dabā ir atrodamas dažādas pārejas zonas, to interpretēšana un ņemšana par pamatu nu jau mūsu antropogēno robežu radīšanai ir visai nihilistiska.

  • 2016. gada 2. decembrī, plkst. 5:30

    Luīze Pastore: Pēdējais ķēniņš

    Dienu pirms Ziemassvētkiem Teo uz ielas atrod kādu slepenu dienasgrāmatu. Mazā, melnā grāmatiņa vēsta par Rīgas pēdējo ķēniņu – kādu brīnumainu vīru, kurš reiz spējis ziemas salā staigāt basām kājām, dāvājis aklajiem redzi, ubagu bērnu drūmajās dienās uzzīmējis sauli pie debesīm un veicis citus brīnumus.



Kultūras Ministrija
vkkf