Iļja Marija Boļšakovs: Mizogīnista (dzejiskās) piezīmes (5)

  • E. F. Kuks  

    2017. gada 8. martā, plkst. 16:29

    Neuzrunā. No visiem komentāriem visbiežāk iedomājos, kāpēc tik daudz inversu epitetu. Arī teksta doma principā uztaisa no konservatīvajiem, kaut vai teiksim misogīnistiem, salmu cilvēkus, kaut arī citi raksti šai pašā portālā dzimumu līdztiesību ir aizstāvējuši intelektuāli pilnvērtīgāk & labāk lasāmi.

  • zīļuks  

    2017. gada 8. martā, plkst. 19:10

    pārāk primitīvi, šādus var likt savā dienasgrāmatā,bet šeit prasās ko jaudīgāku

  • Dainis Deigelis  

    2017. gada 8. martā, plkst. 20:41

    Jāpiekrīt, pavārgi

  • inkognito  

    2017. gada 8. martā, plkst. 23:01

    šādi cilvēki ir bīstami

  • akmens  

    2017. gada 9. martā, plkst. 13:04

    Vilka dziesma


    Šūpo stipri vēji priežu
    Silu, stumbri čīkst kā masti.
    Un es, vientuļš vilks, uz briežu
    Takas stāvu, kuļot asti.
    Mani zobi nodiluši,
    Slimas smaganas ar cingu.
    Un caur šķeltām lūpām truši
    Pūš man purnā kandžas dvingu.
    Apeju es skudrupūžņus
    Tā, kā lapsa apiet spiras.
    Silā jāvāc metāllūžņus
    Man, lai tiktu es pie viras?
    Kažoks mans ir stipri plucis,
    Bet par kungu mani skaita
    Pāris stirnu, ežu ducis
    Un ar bisi vecais maita.
    Es no viņa laidu ļekas
    Simtmetrīgā krosa stilā,
    Bet tam sieva velna bekas
    Izcepa, nu miers ir silā.
    Tā es vecā kažokādā
    Velku savu mūžu melnu,
    Labi, ka man šis tas strādā,
    Es ar to sev ēsmu pelnu.
    Manas dzīves posmam grūtam
    Piemīt tas, ko sauc par baudu,
    Priežu silā prostitūtam
    Jāmīl ir par visu naudu!
    Jā, skan naudiņa man ķešā
    Un es saku Lācim: "Valdies!
    Vai tad Atmoda ir trešā
    Tiem, kas atmodās par paldies?

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2013. gada 2. septembrī, plkst. 7:08

    Jānis Buholcs: Digitālie geto

    Anonīmajās interneta sarunās cilvēki var diskutēt par tabu tēmām, izteikt viedokļus, kurus mazāk ietekmē sociālais spiediens, apmierināt ziņkārību, izzināt informāciju, kas citādi nebūtu iegūstama.

  • 2013. gada 4. decembrī, plkst. 1:49

    Katja Ketu: Dažkārt vārdi mani klausa (2)

    Kad pabeidzu savu pirmo grāmatu, es sapratu, ka negribu vairs darīt neko citu. Es zināju, ka nevarēšu gūt šādu apmierinājumu ne no kā cita, izņemot rakstīšanu.

  • 2015. gada 3. novembrī, plkst. 6:03

    Anna Auziņa: Mīlēta varoņa skumjas (1)

    Par cilvēka pieaugšanu un novecošanu, laika ritējumu un visa atkārtošanos ir iespējams stāstīt arī tūkstošreiz dzirdētos, apnicīgos veidos.

  • 2013. gada 3. janvārī, plkst. 0:01

    Māris Prombergs: Aiz aizkariem paslēpta pilsoniskā atbildība (15)

    Uzdrīkstēšos atvērt aizkarus pilsētu dzīvojamo māju pirmajos stāvos, atklāt vairākus kontrastus starp privāto un publisko telpu un norādīt, kā tie palīdz saprast pilsētvides sociālās dzīves pieredzi un ietekmē latviešu pilsoniskās atbildības izpratni.

  • 2012. gada 24. martā, plkst. 1:03

    Henriks Eliass Zēgners: Pamosties naktī (38)

    viss šis būs jāizdzēš un jāsāk no sākuma lai tiktu kaut vienu soli uz priekšu

  • 2015. gada 6. decembrī, plkst. 5:41

    Pauls Bankovskis: Pasaules vēsture (2)

    - Un kas tagad būs? - Jēkaupiņš ieprasījās. - Vai pasaules gals?
    - Nē, puiškān,- cienīgtēvs nopietni teica. - Pasaules gals tas vēl nebūs. Lai gan var teikt arī tā, ka tas ir pasaules gala sākums, un melnās iekšas ir šī sākuma zīme.

  • 2013. gada 3. oktobrī, plkst. 7:10

    Lauris Bokišs: Izstāde kā piedzīvojums

    Katrs skolēns saņem darba lapu ar karti. Tā palīdz skolēniem ne tikai orientēties plašajā izstādes telpā fiziski, bet arī veikt savu personisko ceļojumu izstādē. Ir izveidotas sešas dažādas kartes, tātad seši dažādi ceļi.

  • 2016. gada 22. martā, plkst. 5:00

    Ingmārs Freimanis: Skeletu deja jeb kad tētiem ir bail

    Pinokio stāsta pasniegšanu no skeletu perspektīvas var uztvert kā metaforu, ar kuras palīdzību netiek pievienoti jauni elementi, bet, tieši otrādi, – tiek noņemts viss, kas stāstam uzaudzis 133 gadu laikā.



Kultūras Ministrija
vkkf