Diskusija: Nepiedienīgākais jautājums mākslā (7)

  • Arturs Prieditis  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 9:34

    Pietiek ar šo izcili aprobežoto tirādi, lai konstatētu "diskusijas" dalībnieku superaprobežoto un superneizglītoto līmeni: "Bet māksla nav jāsaprot, māksla ir jāskaidro. Vai mākslas darbs jums uzdod jautājumu? Jums pašam jāmeklē atbilde uz to. Tā arī ir komunikācija."

  • kautkadsvards  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 22:48

    1) šie uzbrukumi laikmetīgajai mākslai iespējams ir skaidrojami ar tās neizpratni jau pašu topošo mākslas vēsturnieku vidū, jo kā šodienas intervijā Latvijas radio 1 "Deviņi mākslinieki rektora amatā - stāsts par LMA vadītājiem" 19:20min teica 4.kursa studente, tad viņi tikai nupat no Senās Ēģiptes ir apmācību procesā nokļuvuši mūsdienās un vēl jāsaprot, kas te notiek.

  • kautkadsvards  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 23:17

    2) Man savukārt nekad nav paticis dzirdēt kuratoru vai teorētiķu domas par to, kas darbā ir attēlots, jo vismaz 4 reizes ir piedzīvots, ka kurators publikai stāsta par mākslinieka x darbu, kurš stāv turpat blakus un pēc kuratora teiktā, pasaka, ka viņa darbs galīgi nav par to. Uzskatu, ka kurators citiem var skaidrot darbu tikai tad, ja mākslinieks savu domu ir tam pastāstījis un atļāvis pastāstīt tālāk.
    par "varbūt pats mākslas darbs iegūtu vairāk, ja mākslinieka pozīcija būtu nolasāma tiešāk, ne caur klusēšanu?" - kā jau Drulle teica, tad darbs kļūtu par propagandu. Darbs varbūt tieši vairāk iegūst ar to, ka katrs skatītājs tajā saskata ko citu, pēc sava zināšanu līmeņa. Varbūt es tajā redzu ābolu, bet, ja man pasaka, ka tur attēlota vārna, šis darbs mani vairs neuzrunā. Domāju, ka pietiek ar autora veidotiem izstāžu vai darbu aprakstiem, ja tos vēlējies sniegt. Un ja mākslinieka darbus neviens nesapratīs, tad viņš jau būs pirmais, kas cietīs. Māksla ir kā mīkla, kuru apskatot, rotas intriga šo mīklu atminēt.

  • kautkadsvards  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 0:41

    3) par "Aiga Dzalbe: Ir lasītas intervijas, kurās mākslinieks saka – ja man būtu ko teikt, es arī runātu vai uzrakstītu grāmatu, bet es esmu mākslinieks, es radu savu mākslas darbu." - te ļoti jāuzmanās no interpretācijas, jo ar šo mākslinieku tekstiem visbiežāk ir domāts "ja esmu rakstnieks un man ir ko teikt, tad rakstu, bet ja esmu mākslinieks un man ir ko teikt(!), tad radu mākslas darbu! vai arī "ja mācētu labi pastāstīt, to ko vēlos teikt, tad netaisītu to mākslas darbu", vienkārši mākslinieks izsakās caur savu darbu

  • kautkadsvards  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 0:49

    4) par "Uldis Pētersons: Problēma var rasties tad, ja es uzrakstu to, ko domāju, to, ko redzu konkrētajā darbā. Bet mākslinieks man pasaka – nē, es tā vispār nebiju domājis, tur ir pavisam kaut kas cits!". Manuprāt, ja rakstā/recenzijā tiek pieminēts, ka tā ir konkrētā teorētiķa interpretācija par redzēto darbu (nevis mākslinieka doma), tad viss ir ok

  • Ilona Biezaite  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 23:33

    Kad mācījos LMA, atceros mums lika pamatot sava darba tapšanu, koncepciju utml. bla bla...  . Es aizdomājos, ka mākslinieks pirms rada darbu, neformulē sev ne mērķus, ne pamatojumu sava darba tapšanai, viņš vienkārši nevar savādāk dzīvot, neradot, līdzīgi kā nevar nedzemdēt, ja bērns nāk pasaulē. Vai cilvēkus vienkārši uzrunā "izbērtu smilšu čupa", kuru diskusijā pieminēja I.Drulle? Gan jau, ka nē, par mākslu to nosauc kāds, kurš uzraksta čupai koncepciju un nākamais apstiprina, ka to jāredz plašakai publikai, bet cilvēkus tā neaizkustina. Laikmetīgā māksla ir skandāli, ja darbu napavada skandāls, to neievēro. vai tāda māksla var aizkustināt cilvēkus?

  • kautkadsvards > Ilona Biezaite  

    2017. gada 17. februārī, plkst. 13:22

    ak, vai tiešām jūs nav uzrunājis neviens laikmetīgās mākslas darbs?
    un vispār, ja jau studējot LMA bija jāpamato darba tapšana, tad kādēļ jums šķiet, ka akadēmijas beidzēji pēc tam taisa visu kas pagadās? Tā tas nav!

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu.

    Kaķītis

Iesakām

  • 2014. gada 9. jūnijā, plkst. 0:06

    Pauls Bankovskis: Tevi arī saukās par taksīti (3)

    Es zinu, tas viss sāk izklausīties pēc tādas veca veča purpināšanas. Arī man pašam, jo pārlieku bieži esmu pieķēris sevi par to domājot. Reizēm cenšos pat sevi tā kā vērot no malas, mēģinot pieķert trakumā.

  • 2012. gada 8. maijā, plkst. 8:05

    Rudrešs Mahantapa: Mūzikai piemīts šāds spēks (1)

    "Es varētu visu atlikušo mūžu censties spēlēt kā Čārlijs Pārkers. Taču, pirmkārt, Čārlijs Pārkers nez vai to būtu gribējis. Un tam arī nebūtu nekādas jēgas. Kāds no tā būtu labums?"

  • 2013. gada 17. jūlijā, plkst. 7:07

    Inga Gaile: Maigas, trauslas melodijas (4)

    Izlasot grāmatu vairākas reizes, es tā arī nesapratu, vai autors grib mums pateikt – "sišana ar dzelzi pa radiatoriem arī ir mūzika, jūs, mietpilsoņi!", vai arī tā vienkārši ir sanācis.

  • 2012. gada 13. aprīlī, plkst. 15:26

    Andris Gauja: Vēstule no 6. nodaļas (I) (22)

    Prātam bija pienācis laiks paskatīties pašam uz sevi. Un lietām apkārt. Pirmais, ko savā stāvoklī varēju sākt vērot, bija abi kameras biedri.

  • 2015. gada 17. jūlijā, plkst. 6:07

    Tomass Sāri: Rītiem ir dzērveņu garša (2)

    dzejas rakstīšana jau no paša sākuma ir ļoti laikietilpīga un delikāta nodarbe ir jāzina kuras idejas PALIELINĀT lai neradītu iespaidu par GARA NABADZĪBU

  • 2013. gada 21. decembrī, plkst. 8:12

    Jaroslavs Rumplis: Īsproza

    Kamēr vien galvā ir četri jautājumi – kas notiek augšā, kas darās lejā, kas bija pirms un kas būs pēc – saka, ka labāk nebūtu nemaz dzimis. Bet ko darīt, ja jādzīvo?

  • 2013. gada 3. oktobrī, plkst. 7:10

    Lauris Bokišs: Izstāde kā piedzīvojums

    Katrs skolēns saņem darba lapu ar karti. Tā palīdz skolēniem ne tikai orientēties plašajā izstādes telpā fiziski, bet arī veikt savu personisko ceļojumu izstādē. Ir izveidotas sešas dažādas kartes, tātad seši dažādi ceļi.

  • 2016. gada 8. aprīlī, plkst. 6:00

    Ieva Melgalve: Rakstīt bērniem. Rakstīt sev

    Iespējams, tieši bērnu literatūra paradoksālā kārtā visvairāk pasaka par tās autoru. Paradoksālā kārtā – jo, rakstot bērniem, cilvēks nereti jūtas pasargāts no tiem stingrajiem kritērijiem, kas attiecas uz pieaugušo literatūru, un tas padara viņa tekstu brīvāku.



Kultūras Ministrija
vkkf