Diskusija: Nepiedienīgākais jautājums mākslā (7)

  • Arturs Prieditis  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 9:34

    Pietiek ar šo izcili aprobežoto tirādi, lai konstatētu "diskusijas" dalībnieku superaprobežoto un superneizglītoto līmeni: "Bet māksla nav jāsaprot, māksla ir jāskaidro. Vai mākslas darbs jums uzdod jautājumu? Jums pašam jāmeklē atbilde uz to. Tā arī ir komunikācija."

  • kautkadsvards  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 22:48

    1) šie uzbrukumi laikmetīgajai mākslai iespējams ir skaidrojami ar tās neizpratni jau pašu topošo mākslas vēsturnieku vidū, jo kā šodienas intervijā Latvijas radio 1 "Deviņi mākslinieki rektora amatā - stāsts par LMA vadītājiem" 19:20min teica 4.kursa studente, tad viņi tikai nupat no Senās Ēģiptes ir apmācību procesā nokļuvuši mūsdienās un vēl jāsaprot, kas te notiek.

  • kautkadsvards  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 23:17

    2) Man savukārt nekad nav paticis dzirdēt kuratoru vai teorētiķu domas par to, kas darbā ir attēlots, jo vismaz 4 reizes ir piedzīvots, ka kurators publikai stāsta par mākslinieka x darbu, kurš stāv turpat blakus un pēc kuratora teiktā, pasaka, ka viņa darbs galīgi nav par to. Uzskatu, ka kurators citiem var skaidrot darbu tikai tad, ja mākslinieks savu domu ir tam pastāstījis un atļāvis pastāstīt tālāk.
    par "varbūt pats mākslas darbs iegūtu vairāk, ja mākslinieka pozīcija būtu nolasāma tiešāk, ne caur klusēšanu?" - kā jau Drulle teica, tad darbs kļūtu par propagandu. Darbs varbūt tieši vairāk iegūst ar to, ka katrs skatītājs tajā saskata ko citu, pēc sava zināšanu līmeņa. Varbūt es tajā redzu ābolu, bet, ja man pasaka, ka tur attēlota vārna, šis darbs mani vairs neuzrunā. Domāju, ka pietiek ar autora veidotiem izstāžu vai darbu aprakstiem, ja tos vēlējies sniegt. Un ja mākslinieka darbus neviens nesapratīs, tad viņš jau būs pirmais, kas cietīs. Māksla ir kā mīkla, kuru apskatot, rotas intriga šo mīklu atminēt.

  • kautkadsvards  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 0:41

    3) par "Aiga Dzalbe: Ir lasītas intervijas, kurās mākslinieks saka – ja man būtu ko teikt, es arī runātu vai uzrakstītu grāmatu, bet es esmu mākslinieks, es radu savu mākslas darbu." - te ļoti jāuzmanās no interpretācijas, jo ar šo mākslinieku tekstiem visbiežāk ir domāts "ja esmu rakstnieks un man ir ko teikt, tad rakstu, bet ja esmu mākslinieks un man ir ko teikt(!), tad radu mākslas darbu! vai arī "ja mācētu labi pastāstīt, to ko vēlos teikt, tad netaisītu to mākslas darbu", vienkārši mākslinieks izsakās caur savu darbu

  • kautkadsvards  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 0:49

    4) par "Uldis Pētersons: Problēma var rasties tad, ja es uzrakstu to, ko domāju, to, ko redzu konkrētajā darbā. Bet mākslinieks man pasaka – nē, es tā vispār nebiju domājis, tur ir pavisam kaut kas cits!". Manuprāt, ja rakstā/recenzijā tiek pieminēts, ka tā ir konkrētā teorētiķa interpretācija par redzēto darbu (nevis mākslinieka doma), tad viss ir ok

  • Ilona Biezaite  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 23:33

    Kad mācījos LMA, atceros mums lika pamatot sava darba tapšanu, koncepciju utml. bla bla...  . Es aizdomājos, ka mākslinieks pirms rada darbu, neformulē sev ne mērķus, ne pamatojumu sava darba tapšanai, viņš vienkārši nevar savādāk dzīvot, neradot, līdzīgi kā nevar nedzemdēt, ja bērns nāk pasaulē. Vai cilvēkus vienkārši uzrunā "izbērtu smilšu čupa", kuru diskusijā pieminēja I.Drulle? Gan jau, ka nē, par mākslu to nosauc kāds, kurš uzraksta čupai koncepciju un nākamais apstiprina, ka to jāredz plašakai publikai, bet cilvēkus tā neaizkustina. Laikmetīgā māksla ir skandāli, ja darbu napavada skandāls, to neievēro. vai tāda māksla var aizkustināt cilvēkus?

  • kautkadsvards > Ilona Biezaite  

    2017. gada 17. februārī, plkst. 13:22

    ak, vai tiešām jūs nav uzrunājis neviens laikmetīgās mākslas darbs?
    un vispār, ja jau studējot LMA bija jāpamato darba tapšana, tad kādēļ jums šķiet, ka akadēmijas beidzēji pēc tam taisa visu kas pagadās? Tā tas nav!

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2015. gada 7. augustā, plkst. 8:08

    Daina Kājiņa: Rindā pēc bērna (1)

    Pirms pārdesmit gadiem rinda pēc pārtikas produktiem, jo īpaši tā saucamās deficīta preces, bija pierasta, varētu pat teikt – pati par sevi saprotama lieta.

  • 2012. gada 5. aprīlī, plkst. 11:04

    Ērlenns Lū: Es negribu kļūt par ķīlnieku (5)

    Man patīk būt brīvam un pārsteigt pašam sevi, sekot apziņas plūsmai. Un tas nav savienojams ar tradicionālo psiholoģiskā romāna žanru.

  • 2017. gada 30. martā, plkst. 5:04

    Krista Burāne: Rotaļas ar nāvi

    Recenzija par Lauras Čaupales izrādi "Otrā pusē" "Dirty Deal Teatro".

  • 2013. gada 7. martā, plkst. 8:03

    Evija Trofimova: Grāmatas klusā smarža (5)

    Drukāta grāmata man ļauj šķirstīt un ņurcīt lapas, izplēst tās, aizmigt uz grāmatas ar lapās iespiestu seju un paņemt grāmatu līdzi sev vannā. Ja nepatīk, drukātas grāmatas var sadedzināt.

  • 2014. gada 24. oktobrī, plkst. 6:10

    Arvis Viguls: Vasaras beigas (2)

    Laiks nav sekundes vai stundas, tāpat kā priekšmets nav tā garums vai masa. Mēs runājām par gaismas gadiem, kamēr elektrības skaitītāji mērīja, cik daudz tumsas ir mūsu dzīvēs.

  • 2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Irina Romanovska: Caur tonētu stiklu (1)

    Vispār jau nāves tuvums ienes banalitāti. Nāvei vajadzētu būt banālai – ierastai, piederīgai ikdienišķajam. Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet tagad trūkst vārdu un iemaņu, lai runātu vai klausītos par nāvi, kas ir tepat.

  • 2016. gada 25. novembrī, plkst. 18:09

    Henriks Eliass Zēgners: Mēs esam izlepusi paaudze

    Dzejnieka Henrika Eliasa Zēgnera paaudzes manifests no jaunā grāmatžurnāla "Satori".

  • 2013. gada 30. janvārī, plkst. 18:22

    Inese Zandere: Stārķis un vardulēns

    Vardulēns dzīvo dīķī. Viņam ir lielas acis, kas visu pamana. Vardulēns redz itin visu, kas ir viņa tuvumā, arī to, kas ir pavisam sīks. Arī pats vardulēns jau nav diez cik liels.