Anete Konste: Plikpauris (8)

  • Naba  

    2017. gada 10. februārī, plkst. 9:58

    Gribu būt lietas kursā par jaunāko latviešu prozā, bet diemžēl tikai ar milzīgām mokām izlasīju šo gabalu līdz beigām. Kādam tiešām tas liekas interesanti? Aizraujoši? Oriģināli?

  • Anda Baklane 1 > Naba  

    2017. gada 10. februārī, plkst. 11:06

    Šis stāsts tika lasīts prozas lasījumos; priekšā lasīšanas pasākumiem ir savi spēles noteikumi, stāsta iedarbība ir cita, ja tas tiek lasīts pie sevis vienatnē. Viena no tipiskām publisko lasījumu tendencēm ir, ka nereti stāsti ir komiski, tuvojoties stand-up žanram.

    Arī šī stāsta gadījumā, domājams, visu izšķir tas, vai sakrīt autora un klausītāja humora izjūta. Man personīgi šis stāsts šķiet diezgan smieklīgs. Patīk, kā tas mēģina uzkonstruēt tādu kā hipsterīgu psiholoģiju. Izklausās drusku bērnišķīgi, bet, no otras puses, kaut kur raksturīgi divām pēdējām paaudzēm - mēs esam bēbji. Bēbji zinātnieki, bēbji Saeimas locekļi.

    Patīk šī stāsta sīkās psihol. nianses - mīmikas, žest, frāzes, pietiekami trāpīgi, emocionāli. Patīk pati stāsta ideja, atrisinājums man bija negaidīts, piešķīra papildu dimensiju tam, kas varēja būt vienkārši situāciju komēdijas pekstiņš.

    Laikam to sapratu tieši šajos prozas lasījumos, ka daļa no tiem latviešu rakstniekiem, kas man pašlaik šķiet sirdij tuvākie, ļoti slikti raksta, bezmaz neprot runāt, bet vienalga, mani vismaz interesē, ko viņi teiks. Citi runā daiļi, bet nav nekādas vēlēšanās klausīties.

  • zīļuks  

    2017. gada 10. februārī, plkst. 13:47

    Pēdējā laikā Satori galīgi vairs netur līmeni. Šeit vairs nav ko lasīt...padomājiet par to!!!

  • dzimmijs13  

    2017. gada 10. februārī, plkst. 19:50

    Ai, nu liekaties mierā, cienījamie komentētāji kritiķi, ir taču labi! Normāls humoristisks stāstiņš... un ja padomā, nemaz ne tik nenopietns. Visām skrūvītēm jābūt vienādām. Arī vizuāli.

  • Dainis Deigelis  

    2017. gada 10. februārī, plkst. 20:31

    Manuprāt feins satīriska humora pilns stāsts. Kāda vaina, ja kādreiz var tā nenopietni par nopietno...

  • Arvis Kolmanis  

    2017. gada 12. februārī, plkst. 12:26

    Literatūrkritiķa pērle: "daļa no tiem latviešu rakstniekiem, kas man pašlaik šķiet sirdij tuvākie, ļoti slikti raksta"

  • Anda Baklane 1  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 15:24

    Arvi, toties domā vai nojauš viņi ļoti labi :D

  • Vladis Spāre > Anda Baklāne  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 10:26

    Ja Jums tie, kas "ļoti slikti raksta" šķiet "sirdij tuvākie", tad tas parāda, kādā dūkstī ir latviešu literatūras kritika. Viena bēdu ieleja...

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2013. gada 15. maijā, plkst. 7:05

    Kārlis Vērpe: Demokrātiskās realitātes manipulācija (1)

    Attēlā redzams vidējas miesasbūves amerikānis, kreisajā rokā kā tādu slotu viņš tur stroķi, pāri labajam plecam pārmetis ložu lentu. Vide uzdzen šermuļus.

  • 2014. gada 13. martā, plkst. 4:04

    Lēlo Tungala: Man ļoti patīk spēlēties

    Tagad jau baltais pants ir kļuvis par valdošo pieaugušo dzejā. Bet man ne pārāk patīk rakstīt baltajā pantā, man vajag, lai dzejā būtu tā mūzika. Un bērnu dzejā tas ir atļauts – neviens tev nepārmetīs, ka tu raksti vecmodīgi.

  • 2012. gada 22. martā, plkst. 8:03

    Dace Bargā: Psihoterapijas seanss divu stundu garumā (14)

    Izrādes stāsts paliek karājoties gaisā, ļaujot skatītājiem izvēlēties varoņu tālāko likteni, līdzīgi kā psihoterapijas kursā, kas nekad nav līdz galam pabeigts.

  • 2012. gada 3. aprīlī, plkst. 8:04

    Pauls Bankovskis: Tūliņ, tūliņ (14)

    Reizēm pārņem tāds Martas Krivades sindroms - bezmaz vai eksistenciālas šausmas par visām lēnajām un lieliskajām lietām, kas acumirklīgumā tiek palaistas garām.

  • 2014. gada 5. septembrī, plkst. 6:09

    Inga Gaile: Ceļš (4)

    kāds cīnās ar vārdiem, lai pateiktu, saproti, varbūt, ja tā, tad varbūt sanāktu ceļš, varbūt, ja visu pārtrauktu, pārkliegtu, uz mirkli tikai apstādinātu, un savādāk, ne jau sāktu no sākuma, nē, vienkārši tā

  • 2014. gada 24. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Svētais Vakarēdiens (5)

    Manā grozā ir siers, maize un ūdens. Vēl vajag bietes. Šodien var nopirkt jau novārītas un glīti iepakotas vakuumā, bet es labāk izvārīšu pati. Tas vismaz liks man justies vairāk dzīvai un īstai. Bietes spēcina organismu, jo satur daudz minerālvielu.

  • 2014. gada 10. aprīlī, plkst. 7:04

    Silvija Radzobe: Kāds 1948. gada skandāls literatūrzinātnē. Čaks un Upīts. 1. daļa (5)

    Uz savu darbu kalna stāvot, Tu pāri mirdzi mums kā spožums: Tas jau no rīta tumsā sauca, Tas tagad lielā darba dienā Mums pašķir ceļu, paver tāli – Uz komunismu vienā pulkā.

  • 2014. gada 25. jūnijā, plkst. 9:06

    Ieva Melgalve: Melnbaltā nostalģija

    Tās pašas izjūtas, kuras mūsdienu bērniem droši vien sniedz X-cilvēku filmas un supervaroņu komiksi, es ieguvu no vienīgā manas bērnības supervaroņa, kurš figurēja ne vien sabiedriski pieņemamās, bet pat obligātās un katram bērnam nepieciešamās grāmatās – stāstos par V. I. Ļeņinu jeb "Viscilvēcīgāko cilvēku".



Kultūras Ministrija
vkkf