Gunta Sloga: Kad rītdienas vairs nav (1)

  • Jānis Balodis  

    2017. gada 8. janvārī, plkst. 14:18

    Paldies par recenziju!

    Tā ir bijusi rosinoša. Man tā ir nostiprinājusi pārliecību, ka lielākajā daļā darbu, kuros ņemu dalību un kuros man patīk ņemt dalību, es vairs nespēju novilkt stingras robežas starp dramaturga/režisora, reizēm arī scenogrāfa darbu.

    Ar to es gribu teikt, ka izrādes “Kas notiks rītdien?” autori ir Paula Pļavniece, Jānis Balodis, Ieva Kauliņa, Jānis Sniķers, Cigdem Mirol, Jose Alvarez un Riham Baderkhan. Dramaturģijas konsultants - Valters Sīlis. Mēs visi vienlaicīgi esam bijuši gan dramaturgi, gan režisori, gan mākslinieki. Apzinos, ka tā jau no paša sākuma vajadzēja norādīt izrādes aprakstā (tas tuvākajā mirklī tiks izdarīts), lai izvairītos no situācijas, ka par izrādes negludumu vaininieci top režisore Paula Pļavniece un fakts, ka šoreiz neesmu strādājis kopā ar Valteru Sīli. Šīs izrādes veiksmju, un arī neveiksmju autorība ir kolektīva. Un šobrīd nav iespējams zināt, kāda šī izrāde būtu strādājot citādākā sastāvā, bet, manuprāt, izrādi, kāda tā ir tagad, ir bagātinājis katrs tās autors. Izrādei ir Ievas Kauliņas radītā vizualitāte: ''Lielākā atšķirība un jauninājums vienīgi ir ekrāns, kuru izrādes sākumā kā mozaīku no lielākām un mazākām planšetēm Balodis pats saliek kopā. Šajā mozaīkā pamazām vienlaikus atvērsies vairāki "logi" ar izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem.’'

    Kā arī šo darbu, no citiem, kuros esmu pēdējā laikā piedalījies, raksturo izvēle atteikties no galvenā varoņa atrastu vēsturisku faktu dramaturģijas, bet pievēršanās attiecībām starp cilvēkiem - dienasgrāmatu varoņiem.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2012. gada 31. jūlijā, plkst. 8:07

    Reinis Lazda: Jaunā viļņa politika (62)

    Tas, ka kādā valstī populāri pasākumi fiziski notiek citas valsts kūrortā, nav nekas jauns un neparasts. Arī konkurss "Mis Latvija" vairākkārt ir norisinājies ārpus Latvijas – Ēģiptē, Tunisijā, Turcijā, Maltā –, bet nekādu sašutuma vētru tas nav radījis.

  • 2017. gada 16. februārī, plkst. 5:58

    Ivars Drulle: Tad jau labāk nocirst rokas

    Saruna par to, kas Ivaru Drulli interesē mākslā, cik svarīgi ir neatkārtoties un kāpēc darbs "Manai dzimtenei" vēl nemaz nav pabeigts.

  • 2015. gada 25. maijā, plkst. 6:05

    Ivars Ījabs: Krastā izmestie (1)

    Teātris un kino, kas cenšas skatītāju saraudināt, patiesībā ir slikts teātris un kino. "Mans tēvs baņķieris" savu visnotaļ dramatisko stāstu izklāsta, balansējot uz robežas, bet nekad nekrītot sentimentā.

  • 2012. gada 29. jūnijā, plkst. 8:06

    Pauls Bankovskis: Seriālā domāšana (28)

    Daudzus gadu desmitus TV seriāli – lai piedod man dzejnieki un visi pārējie – savā īslaicīgumā un acumirklīgumā bija tāda kā skatāmā dzeja, nu, labi, saistītu īso stāstu krājumi.

  • 2015. gada 25. septembrī, plkst. 6:09

    Kristiāna Kārkliņa: Atpakaļgaita (1)

    Arlabunakti, Lielie un Mīļie!
    Arlabunakti, Mazie un Sarūgušie!
    Arlabunakti, tālumā rietošā resnā Pasaule, Arlabunakti!

  • 2014. gada 15. augustā, plkst. 7:08

    Haralds Matulis: Andrejs Strādnieks (2)

    Andrej, es tev esmu bijis kā tēvs šos divus mēnešus. Esmu rūpējies par tevi. Mēs varam par to aprunāties. Kad tev ir brīvdiena? Es tevi ļoti labi saprotu. Paskaties uz mani! Es pats kādreiz esmu strādājis uz ceļa. Esmu gājis tam cauri.

  • 2016. gada 20. oktobrī, plkst. 3:17

    Anna Žabicka: Meitenes, kuras iznīcināja feminismu (12)

    Viens no visbiežāk lietotajiem antifeministu smagsvara "argumentiem" ir šāds: ja reiz feminisms iestājas par dzimumu vienlīdzību, tad to nevajadzētu saukt par feminismu, bet gan par egalitārismu.

  • 2016. gada 2. decembrī, plkst. 5:30

    Luīze Pastore: Pēdējais ķēniņš

    Dienu pirms Ziemassvētkiem Teo uz ielas atrod kādu slepenu dienasgrāmatu. Mazā, melnā grāmatiņa vēsta par Rīgas pēdējo ķēniņu – kādu brīnumainu vīru, kurš reiz spējis ziemas salā staigāt basām kājām, dāvājis aklajiem redzi, ubagu bērnu drūmajās dienās uzzīmējis sauli pie debesīm un veicis citus brīnumus.