Gunta Sloga: Kad rītdienas vairs nav (1)

  • Jānis Balodis  

    2017. gada 8. janvārī, plkst. 14:18

    Paldies par recenziju!

    Tā ir bijusi rosinoša. Man tā ir nostiprinājusi pārliecību, ka lielākajā daļā darbu, kuros ņemu dalību un kuros man patīk ņemt dalību, es vairs nespēju novilkt stingras robežas starp dramaturga/režisora, reizēm arī scenogrāfa darbu.

    Ar to es gribu teikt, ka izrādes “Kas notiks rītdien?” autori ir Paula Pļavniece, Jānis Balodis, Ieva Kauliņa, Jānis Sniķers, Cigdem Mirol, Jose Alvarez un Riham Baderkhan. Dramaturģijas konsultants - Valters Sīlis. Mēs visi vienlaicīgi esam bijuši gan dramaturgi, gan režisori, gan mākslinieki. Apzinos, ka tā jau no paša sākuma vajadzēja norādīt izrādes aprakstā (tas tuvākajā mirklī tiks izdarīts), lai izvairītos no situācijas, ka par izrādes negludumu vaininieci top režisore Paula Pļavniece un fakts, ka šoreiz neesmu strādājis kopā ar Valteru Sīli. Šīs izrādes veiksmju, un arī neveiksmju autorība ir kolektīva. Un šobrīd nav iespējams zināt, kāda šī izrāde būtu strādājot citādākā sastāvā, bet, manuprāt, izrādi, kāda tā ir tagad, ir bagātinājis katrs tās autors. Izrādei ir Ievas Kauliņas radītā vizualitāte: ''Lielākā atšķirība un jauninājums vienīgi ir ekrāns, kuru izrādes sākumā kā mozaīku no lielākām un mazākām planšetēm Balodis pats saliek kopā. Šajā mozaīkā pamazām vienlaikus atvērsies vairāki "logi" ar izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem.’'

    Kā arī šo darbu, no citiem, kuros esmu pēdējā laikā piedalījies, raksturo izvēle atteikties no galvenā varoņa atrastu vēsturisku faktu dramaturģijas, bet pievēršanās attiecībām starp cilvēkiem - dienasgrāmatu varoņiem.

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2016. gada 31. decembrī, plkst. 9:58

    Ilmārs Šlāpins: Laimīgu Jauno gadu! (2)

    Kaut kam labam ir jābeidzas, lai varētu sākties kaut kas labāks. Bet, ja tas, kas ir beidzies, bijis slikts, tad vēl jo labāk.

  • 2016. gada 24. martā, plkst. 8:18

    Guntis Berelis: Romāns sākas no baigās miglas (1)

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais prozas darbs" Gunti Bereli par romānu "Vārdiem nebija vietas", kas iznācis apgādā "Dienas grāmata" sērijā "Mēs. Latvija XX gadsimts".

  • 2015. gada 20. janvārī, plkst. 6:01

    Armands Znotiņš: Koncerts radiem un draugiem

    Šogad Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē izskanējusī koncertprogramma uzmanību pievērsusi ar svinīgām norisēm neierastāku repertuāru, kur no visa skaņdarbu klāsta par atpazīstamiem saucami tikai divi.

  • 2015. gada 16. novembrī, plkst. 6:01

    Māris Zanders: Kolektīvās atmiņas pašcenzūra (4)

    Man konceptuāli nav skaidrs, kur mūsu kolektīvajā atmiņā paliek mūsu kļūdas, vājuma brīži un apkaunojošās epizodes. Rodas sajūta, ka tādu nav.

  • 2015. gada 24. jūlijā, plkst. 6:07

    Aleksandrs Barons: Es rakstu skumjus jokus (3)

    Kad biju mazs, garāmbraucošo mašīnu radītās skaņas, līdzīgas nopūtām, pildīja manas tukšās dienas, tāpēc, mammai beidzot pārrodoties mājās, es ņēmu viņas lielos iepirkumu maisus un lūdzu sev brālīti. Nekas nav īpaši mainījies, kad lūdzu to pašu Chomsky bārmenim.

  • 2017. gada 10. februārī, plkst. 5:12

    Anete Konste: Plikpauris (8)

    Nu, un tad es kļuvu par politiķi un nēsāju matus zirgastē. Tobrīd man vairs galīgi ne par ko nebija vienalga. Varbūt vienīgi par matiem.

  • 2016. gada 22. jūnijā, plkst. 6:46

    Zane Radzobe: "Skroderdienas Silmačos" – izklaide, ideoloģija un rituāls

    Katrs "Skroderdienu" iestudējums faktiski izspēlē vairāk nekā tikai konkrētos, skatītājam pazīstamos notikumus. Tas pārtop stāstā par varoņu dzīvi no bērnības līdz vecumam, par konkrēta aktiera vai aktrises radošo mūžu.

  • 2013. gada 19. aprīlī, plkst. 8:04

    Juris Zvirgzdiņš: Aizņemts ar lasīšanu un rakstīšanu

    Tātad jūs saprotat, no kā ir radusies tā saucamā inteliģence – no vēlēšanās nestrādāt un rast iespēju nestrādāt. Es runāju par fizisku darbu. Manai sievai ir viena draudzene, kas uzskata, ka visi, kas lasa vai raksta grāmatas, ir cilvēki, kam nav, ko darīt. Un varbūt viņai ir taisnība.



Kultūras Ministrija
vkkf