Satori diskusija: Kas notiek ar mūsdienu prozu? (12)

  • Kasims  

    2016. gada 6. decembrī, plkst. 16:38

    paldies par transkripciju!

  • Arturs Prieditis  

    2016. gada 6. decembrī, plkst. 17:00

    Tātad ir "proza" un ir "mūsdienu proza". Kā vienmēr šajā saitā - idiotiski, taču šoreiz principā pareizi! Tas, kas "satori" ir mūsdienu proza citiem nav proza, bet postmodernistiska kloāka, visbiežāk - tekstuāla caureja, ko publisko latviešu bezsmadzeņu un beztalanta būtnes.

  • Arturs Prieditis  

    2016. gada 6. decembrī, plkst. 17:03

    Pēc Šļāpina tūlīt ir īsti latvisks idiotisms: "Es uzreiz ierosinu atteikties no vārda "daiļliteratūra". Tas ir terminoloģiski vecs un aizgājis apzīmējums". Grantiņam noteikti nepietiks patronu, lai nošautu visus latviešu mēslus!

  • Arturs Prieditis  

    2016. gada 6. decembrī, plkst. 17:38

    Es jums atradu labu ilustrāciju. Skat.: https://www.facebook.com/profile.php?id=100012329353077

  • Vladis Spāre  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 10:26

    Labi iecerēta diskusija, kas sagāja šnicelē jau pēc pirmā Ilmāra Šlāpina sakarīgā jautājuma, uz kuru pēc būtības neviens neatbildēja, jo publika draudzīgi metās apkarot vārdu "daiļliteratūra". Un tālāk jau viss aizgāja pašplūsmā -- pļāpāšanā par to, ar ko stāsts atšķiras no romāna un citiem niekiem. Morāle: diskusijas vadītājam tomēr ir jāprot stingri turēt sarunas groži savās rokās, ja viņš negrib, lai tā izvēršas tukšā pļāpāšanā par visu un neko.
    p.s. Kas tad īsti notiek ar mūsdienu prozu, tā arī neuzzinājām.

  • Arturs Prieditis  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 12:50

    Daiļliteratūras noliedzējiem ir vecāki, vecvecāki, skolotāji, pasniedzēji. Kāda ir bijusi viņu loma šādu lopu izaudzināšanā un izskološanā? No kā šie lopi ir iemācījušies tā izturēties pret daiļliteratūru? Arī latvieši padomju laikā bija "lasoša tauta". 70.gados bija garas rindas grāmatveikalos tajās dienās, kad bija jauns pievedums. Daiļliteratūras lomu sabiedriskajā apziņā prata novērtēt specdienesti, izmantojot vārda māksliniekus savā nolūkā. Īpaši "perestroikas" laikā, kad "brīvības" nesēji bija radošā inteliģence. Tas viss taču nebija mākslīgi radies. Cilvēki patiešām mīlēja daiļliteratūru kā garīgo "barību". Kā pēc visa tā varēja rasties šādi latviešu lopi?

  • Vladis Spāre > Arturs Priedītis  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 13:06

    Man nav nekādu iebildumu pret vārdu "daiļliteratūra", drīzāk otrādi -- šis vārds uzstāda rakstītājam visai augstu latiņu. Tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Un es to izprotu Dostojevska "skaistums izglābs pasauli" nozīmē.
    Protams, ir tie, kas visu cenšas reducēt līdz jēdzienam "teksts". Bija mums pat žurnāls, kurā šī tendence kā karogs bija izkārta nosaukumā "Latvju Teksti". Es rakstu daiļliteratūru, zinu arī to, ka daudzi te satoros tālāk par vienkāršiem tekstiem nemaz netiek. Katram savs, kā saka.

  • Arturs Prieditis > visiem  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 14:39

    Pasaulē ir lietas, par kurām nevar būt cūkošanās ar "viedokļu plurālismu". Arī par daiļliteratūras jēdziena vajadzibu vai nevajadzību nevar būt "katram savs" viedoklis. Diskusija par to ir iespējama vienīgi debilā vidē. Šajā gadījumā (vajag-nevajag) jau pats jautājums liecina par debilitāti.

  • Anda Baklane 1 > Vladis Spāre  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 15:42

    Jums taisnība, diskusija jau pirmajā teikumā novirzījās no temata un tā īsti nekad pie tā neatgriezās! Šis man arī šķita amzanti.

    Tomēr - man šķiet, ka diskusija Jums riebtos arī tad, ja būtu par tēmu. Pasakiet pats, vai Jūs gribat vērot, kas notiek, mēģināt to aprakstīt, vai drīzāk nolikt pie vietas, sniegt vērtējumu?

    KAS notiek? Varbūt literatūra kā grāmatās nodrukāta vārda māksla tiešām ir kaut kādā špengleriskā norieta fāzē, kļūst mazāk centrāla kā kultūras forma. Ja tā būtu, tur neko nepalīdzētu Dostojevska klonēšana - "šī poētika ir sevi izsmēlusi", kā kaut kur nesen rakstīja ļaunais Ostups.

    Es gan nedomāju, ka tik strikti var pateikt, kur kāda poētika beidzas un cita sākas, jo kultūras vielmaiņa jau ir sarežģīta... Tomēr, lai kā arī būtu, neko nedod tāda matu plēšana, veču ārdīšanās. Veči vienmēr ārdās, jauna paaudze vienmēr izgudro divriteni, un neviens no šiem skatu punktiem nav īpaši piemērots, lai aptvertu, kas notiek.. Jāskatās tomēr uz šo jezgu panorāmiski..

  • E. F. Kuks > A.P.  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 22:30

    Nevar saprast, vai jūs esat īsts cilvēks vai interneta radīts troļļošanas algoritms.

  • Arturs Prieditis  

    2016. gada 8. decembrī, plkst. 9:26

    Skat: http://pietiek.com/raksti/postcilveku_sanacija

  • Vladis Spāre > Anda Baklāne  

    2016. gada 8. decembrī, plkst. 10:46

    Anda!
    Man diskusija neriebās, kāpēc lai man tā riebtos? Man vispār patīk cilvēku sarunas kā tādas, pat tad, ja tās aiziet pa pieskari, kā tas notika šajā gadījumā. Vērtēju šo diskusiju kā jauku papļāpāšanu pie galda (visi smejas). Trūka vien vīna pudeles.
    Satori ar savu neierobežoto apjomu var ko tādu to atļauties. Drukāta žurnāla redaktoram būtu trīs reizes jāapsver, vai tik šķidru pļāpāšanu ir vērts nest uz tipogrāfiju. Paradokss, par ko ir vērts padomāt: neierobežots apjoms gandrīz nenovēršami noved pie zemas kvalitātes vārdu plūdiem. Ierobežots apjoms, piemēram, 64 žurnāla lappuses piespiež redaktoru nopietni domāt par to, kas ir drukāšanas vērts un kas nav.
    Literatūra kā grāmatās nodrukāta vārda māksla tiešām mūsdienās nav sabiedrības uzmanības centrā, bet neatrodas arī nekādā norietā. Intelektuālais noriets vērojams pašmāju digitālajos kultūrai veltītajos medijos, turklāt tieši manis minēto iemeslu dēļ - neierobežotā apjoma dēļ, kas paver ceļu gan kvalitatīviem, gan neaprakstāmi vājiem tekstiem. Satori pat atļaujas drukāt klajus grafomānus literatūras sadaļā, kā es atzīmēju kādā nesenā diskusijā. Kādi tam iemesli, to prasiet Ilmāram Šlāpinam. Personīgi domāju, ka darīšana ar totālu neizvēlīgumu, relatīvismu un klaju pofigismu dzen budisma stilā.
    Neviens nevar klonēt ne Dostojevska ne Edgara Po poētiku - turklāt vēl paziņojot, ka "šī poētika ir sevi izsmēlusi". Klonēt var aitu Dolliju, bet ne Dostojevska poētiku. Pilnīgi piekrītu Jums, ka nav iespējams noteikt, kur kāda poētika beidzas un kur cita sākas -- kultūras kaleidoskops rāda arvien jaunas šķautnes līdztekus vecajām.
    Jūs man jautājat: "Pasakiet pats, vai Jūs gribat vērot, kas notiek, mēģināt to aprakstīt, vai drīzāk nolikt pie vietas, sniegt vērtējumu?"
    Esmu prozaiķis, neesmu ne literatūras kritiķis, ne literatūrzinātnieks, kura uzdevums ir padziļināti analizēt literāros procesus. Bet kā bijušais žurnāla "Avots" un citu kultūras izdevumu, kā arī daudzu grāmatu redaktors savu profesionālo viedokli, kā redzat, šad tad izsaku, lai satori veidotāji neaizmirst, ka viņi tomēr veido kultūras portālu, nevis montāžas ceha sienas avīzi.


Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2014. gada 2. jūnijā, plkst. 0:06

    Ivars Ījabs: Brīvība un balaklava (4)

    Ja jūsu nolūks ir nevis publiski aizstāvēt savu pozīciju citu pilsoņu acu priekšā, bet gan graut konkrēto valstiskumu, tad neviens nevar liegt izmantot visefektīvākos līdzekļus šā mērķa sasniegšanai.

  • 2013. gada 24. jūnijā, plkst. 7:06

    Evelīna Deičmane: Projekts gada garumā (1)

    No 10. līdz 27. jūnijam Rīgas Doma dārza galerijā būs apskatāma mākslinieces Evelīnas Deičmanes personālizstāde "Lidijas dārzs". Par to, kā tapa šis projekts, mēs ar mākslinieci runājām neilgi pirms tā slēgšanas.

  • 2016. gada 1. jūnijā, plkst. 6:54

    Silvija Radzobe: Dzimšana no spēles gara

    Vaivars izrādes žanru apzīmējis kā pasaku par laulības dzīvi. Es tam varu piekrist, lai arī tieši nezinu, ko režisors ar to gribējis teikt.

  • 2012. gada 4. decembrī, plkst. 8:12

    Artis Ostups: Par kāda sapņa vardarbību (23)

    Latvijas valdības uzņemtais kurss, ticība eiro garantētai valsts augšupejai atgādina utopisku sapni vai pat reliģisku dogmu – eirozona kā gaidītā pestīšana.

  • 2012. gada 2. martā, plkst. 9:03

    Ivars Šteinbergs: Dzejoļi (22)

    kad logs sasitīs plaukstas, tu aizmigsi. tikmēr debesis sabiezēs melnas. kā magnēts. un šonakt attālināsies, liekot tevi beidzot mierā.

  • 2014. gada 15. augustā, plkst. 7:08

    Haralds Matulis: Andrejs Strādnieks (2)

    Andrej, es tev esmu bijis kā tēvs šos divus mēnešus. Esmu rūpējies par tevi. Mēs varam par to aprunāties. Kad tev ir brīvdiena? Es tevi ļoti labi saprotu. Paskaties uz mani! Es pats kādreiz esmu strādājis uz ceļa. Esmu gājis tam cauri.

  • 2014. gada 3. aprīlī, plkst. 6:04

    Toms Ķencis: Mūsdienas. Pēc postmodernisma (12)

    Savā ziņā postmodernisma beigas atnāca līdz ar interneta attīstību: globālais tīmeklis ir centrālā robežšķirtne starp mūsdienām un postmoderno laiku.

  • 2014. gada 17. jūlijā, plkst. 16:16

    Baltvilka balvai nominētie rakstnieki: Pasakaina sajūta nāk no dzīves

    Piedāvājam īsas sarunas ar Jāņa Baltvilka balvai nominētajiem rakstniekiem, kā arī nelielus fragmentus no viņu jaunākajiem literārajiem darbiem bērniem.



Kultūras Ministrija
vkkf