Andris Ogriņš: Pavasaris (9)

  • akmens  

    2016. gada 10. jūnijā, plkst. 9:16

    Es jau rakstīju, ka dzejoļus dalu uz DĀVINĀTIEM un aprēķinātiem, Andris raksta slikti aprēķinātus dzejoļus. Slikta valoda un nekas neiznāk labs.
    Nepiesātināto taukskābju un fosfora avots. Es rakstītu - fosfora un nepiesātināto taukskābju avots - it kā tas pats, bet it kā mans variants ir labāks.
    Dzejniekam Andrim Ogriņam nav valodas izjūtas. Jāsaprot, ka dzejolim jaraisās pašam no sevis (tie ir tie dāvinātie dzejoļi un valodas izjūta).

  • zīļuks  

    2016. gada 10. jūnijā, plkst. 10:45

    akmens, es esmu redzējis kā raksti tu un tāpēc saprotu tavu komentāru, tev līdz ogriņa dzejoļiem vēl 1000000 km vai varbūt pat gaismas gadi

  • tesa  

    2016. gada 10. jūnijā, plkst. 11:23

    Vārdi kā puzles gabaliņi. Kaut kur saliekās smuka bilde, kaut kur nesavienojās. Man. Citam noteikti savādāk. Patika, tagad sēžu un domāju. Izbaudu pēcgaršu. Pēc brīža lasīšu vēlreiz.

  • akmens > ziļukam  

    2016. gada 11. jūnijā, plkst. 10:24

    Ja kazai noskūtu kāds bārdu
    Un abus ragus nozāģētu,
    Es gatavs dot jums goda vārdu,
    Ka jūs to purnu pazīt spētu,
    Jo neredzētu tikai aklais,
    Ka tas ir izspļauts Māris Čak...

    Ak, zirni, kas, izņemot nelabo, saskatīs tevi un izsvērs,
    Ja esi tu vienlaikus dzejnieka uzvārds un smadzeņu izmērs.

    cik km. ogriņš no manis tālu?

  • arnolds  

    2016. gada 11. jūnijā, plkst. 18:38

    es, akmen, piekrītu zīļukam. tev ne tikai līdz Ogriņam, tev līdz jebkuram dzejniekam gaismas gadi. un runa nav par tehniku, bet par attieksmi. tu nekad nebūsi dzejnieks

  • akmens > arnolds  

    2016. gada 12. jūnijā, plkst. 10:16

    lai cik tas dīvaini neizklausītos, bet es esmu (nevis sevi uzskatu) filosofs.
    kas attiecas uz dzejniekiem, tad 2003. gadā recenzijā par 3 dzejniekiem es atgādināju par Šarla Bodlera vārdiem - ja dzejnieks nebrīnās par to, ko viņš uzrakstīja, tad ko tad dzejnieks grib no sava lasītāja. Tas satracināja bomondu.

    Laima Muktiņa pieņēma manus dzejoļus publikācijai žurnālā, bet Māris pateica, nē. Viņš tā arī aizgāja ar naidu pret mani.

  • akmens  

    2016. gada 12. jūnijā, plkst. 11:37

    Klusā daba


    Es dzīvīti baudu kā ķiploku mērci,
    Kad dāsni tā uzlieta vistiņai kautai.
    Bet dažs mani uzskatīt vēlas par ērci,
    Kas asinis sūc dižai latviešu tautai.

    Es latviešu tautu i mīlu, i nīstu -
    Tai vienlaikus klanos un dibenu rādu:
    Jo neprot tā novērtēt dzejnieku īstu
    Un negrib pat dzirdēt par Karlovu tādu.

    Kas meistaro vārsmās un liek garumzīmes,
    Kas tāls ir no Budas un arī no Brāmas.
    Kā spoguļi laikmetu tver manas rīmes,
    Bet dažs tajās redz tikai izģērbtas dāmas.

    Ja vēlies ko redzēt, tad uzliec sev brilles
    Un redzēsi, draudziņ, varbūt tu ko labu,
    Vai sapērcies salātus, gurķus un dilles,
    Un jūsmo par kluso cik uziet tev dabu!

  • arnolds  

    2016. gada 13. jūnijā, plkst. 18:42

    diletants

  • E. F. Kuks > Vistiņai  

    2016. gada 20. jūnijā, plkst. 15:02

    Gurķi, dilles, ķiploku mērcīte, vistiņa, ērces, izģērbtas dāmas... pikniks gatavs!

Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2013. gada 13. augustā, plkst. 7:08

    Pauls Bankovskis: Britu zinātnieki nāk klajā (5)

    Londonas Ekonomikas skolas Ekonomiskās uzvedības centra pētnieki pēc rūpīgiem pētījumiem esot secinājuši, ka visapmierinātākie ar savu dzīvi cilvēki esot divas reizes mužā – 23 un 69 gadu vecumā.

  • 2014. gada 23. aprīlī, plkst. 7:04

    Anna Kuzina: LaLiGaBa 2013

    Saruna ar LaLiGaBas 2013. gada žūrijas speciālbalvas par ieguldījumu literatūrzinātnē saņēmēju Annu Kuzinu.

  • 2014. gada 6. augustā, plkst. 0:08

    Henriks Eliass Zēgners: Elpa, putns, bērns, ēnas, upe (2)

    Visaugstāko punktu dzejnieks sasniedz brīžos, kad uz paša radītās pasaules un tās noteikumu fona lasāmas rindas kā dzirksteļu sprakšķi, kas piezemēto autora pozīciju negaidīti atklāj citā gaismā.

  • 2014. gada 2. septembrī, plkst. 6:09

    Oskars Kaulēns: Vienas bērnības perimetrs (1)

    Par spīti tālaika sabiedrībā mākslīgi kultivētiem aizspriedumiem, mēs bijām cieši integrēta, multikulturāla jauniešu kompānija, kur par savējiem tika saukti gan latvieši, gan krievi.

  • 2015. gada 24. jūlijā, plkst. 6:07

    Aleksandrs Barons: Es rakstu skumjus jokus (3)

    Kad biju mazs, garāmbraucošo mašīnu radītās skaņas, līdzīgas nopūtām, pildīja manas tukšās dienas, tāpēc, mammai beidzot pārrodoties mājās, es ņēmu viņas lielos iepirkumu maisus un lūdzu sev brālīti. Nekas nav īpaši mainījies, kad lūdzu to pašu Chomsky bārmenim.

  • 2013. gada 20. augustā, plkst. 8:08

    "Tumšās lietas, gaišās lietas": Briesmīgās bārbijas

    Rakstnieks un tulkotājs Guntars Godiņš Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos "Tumšās lietas, gaišās lietas" lasa Andrusa Kivirehka stāstu "Briesmīgās bārbijas".

  • 2014. gada 26. martā, plkst. 7:03

    Ivars Drulle: Kur pusdieno Rīgas skaistākās meitenes? (5)

    "Nu, kas par lietu? Kāpēc bildējam ēdienu?" tincinot ar neslēptu nepatiku, man pretī apsēdās laikam galvenā ēdnīcas darbiniece. Iepletu acis. "Šeit nedrīkst bildēt," neiecietīgi norādīja viņa.

  • 2013. gada 19. februārī, plkst. 8:02

    Ieva Melgalve: Viltotā bērnība

    Vienā no grāmatas sākuma epizodēm apmēram 4-5 gadus vecā Ulle ir klaiņojusi visas dienas garumā, šajā laikā dabūjusi paēst vienu sviestmaizīti, ir pienākusi nakts, līst lietus, un vispār viss ir slikti un bezcerīgi. Šādā situācijā viņa ienāk kādas mājas pagalmā, un... ""Tad jau noteikti visi guļ, un tik vēlā stundā traucēt būtu nepieklājīgi," Ulle nodomāja." Un pavada visu nakti slapjā un aukstā malkas šķūnītī.



Kultūras Ministrija
vkkf