Ieva Gintere: Mimētiskā tradīcija: spriedzes momenti tās interpretācijā
2007. gada 27. aprīlī, plkst. 11:34
komentāri (8)
2007. gada 27. aprīlī, plkst. 11:34
komentāri (8)
Kā es esmu atjaunojies
Šinīs baltās ziemas dienās
Ne vairs miglas tālu tālēs,
Ne vairs spoku mājas sienās.
Nezin, kas nu apgaismojis
Manu melno bēdu māju,
Kurā visu savu mūžu
Drūmu dziesmu skandināju
- Vai tā mazā baltā roka,
Kas aiz loga liegi māja?
Vai tā zili zaļā zvaigzne,
Pusnaktī, kas bojā gāja?
Jeb vai zemā ziemas saule
Rudens zeltu sabērusi
Manā dvēselē?
M, kāpēc vēl 27.04.07 20:47
Ja pastaav mimeeze. Tad ko mees atdarinam? Paziistamas lietas? Bet ja lietu ir daudz un dazhaadu, tad ko un kaa? KURAS ES PAZIISTU UN KURAS MAN ATGAADINA KO TAADU (PAZIISTAMU)? Mums(ja neiztikt) skjiet, ka vinjas atdarina viena otru un no taa rodas tik daudz? Varbuut muusu priekshtati par atdarinaashanu ir kas daudz, no taa kas ir priekstatats par atdarinaashanu?
šausmīgi smieklīgi 28.04.07 3:59
ņemot vērā, ka filosofiem labpatīk domāt, ka viss ir tikai cilēku galvā, uztverē u.t.t. Tad ļoti amizanti sanāk, ka atdarinšānas rezultāts ir priekšstata priekšstats, proti, ideja par to, kas, pēc filosofu domām, ir tikai tvērums, perspektīva etc. Un literatūra šādā gadījumā sanāk trīskāršs tvērums - atdarinājuma (lasītājs) atdarinājuma (autors) atdarinājums (esošā (vai tāds maz ir, ak romeo?) tvērums). Ai, es labāk ieš mežā ogas palasīties, moš kās lācis pa ausi man uzdos - vismaz tad sajutīšos, ka viss ir ne tikai manā galvā, bet arī man visapkārt. bļe
po 29.04.07 13:28
Mēs par mimēzi, par jaunajiem dzerošajiem rakstniekiem un gajiem, kas iestudē zemeslodes otras puses āksta sūdīgos darbus... Bet igaunijā tikām pamatīgs, reāls rubaks notiek....
Dekaels 29.04.07 21:53
Tāds lakonisks vēsturisks pārskats, protams, nav nekas slikts. Taču, ja lasītāja uzmanību nepiesaista īpaši oriģinālas, izvērstas interpretācijas vai vēl kas līdzīgs, tad uzreiz ļoti uzkrītošas liekas dažas it kā otršķirīgas lietas. Pirmkārt, tādas izteiksmes un stila pērles kā, piemēram, "..modernisma ērai iesākoties, parādās mimēzes traucējumi.", "..mimēze ir apdzīvota tēma", "..tās aktualitāte ir saistīta ne tikai ar daudziem viedokļiem par mimēzes jēdzienu, jo tāda ir gandrīz visu filosofijas jēdzienu situācija" utt. Otrkārt, tie salīdzinājumi ar "trilleri" un "spriedzes filmu"... Būtu varen daiļi, ja vien cauri nevīdētu vēlme paspīdēt ar smalku oriģinalitāti. Treškārt, Jākobsons nebūt nevaid čehu izcelsmes. Viņš ir Krievijas ebreju izcelsmes. Utt. Var jau būt, ka piesienos sīkumiem, bet - ko lai dara, ja šie sīkumi nudie kā dadzis acī.
anda 05.05.07 10:32
Interesants raksts, lika aizdomaaties, bet par rakstiisanas stilu pilniibaa piekriitu Dekaels. Ar saadiem "saliidzinaajumiem" raksts tikai zaudee, ne ieguust. Tas neizklausaas orginaali, bet gan maaksliigi smiekliigi.
laura 14.04.08 9:53
nepatīkami pavirši atreferētas platona filosofijas attiecības ar mimēzes problemātiku. turklāt 7. vēstule, iespējams, nav autentiska, uz to atsaukties vajadzētu ar lielāku piesardzību.
Artūrs Pabērzs 14.04.08 10:05
Es, stulbenis, domāju, ka mimēzes garīgais tēvs ir nevis Platons, bet
Aristotelis. Redziet, kā var iegrābties.
Ūbe 15.04.08 4:22
Platona mākslas izpratne balstās uz mania un anamnezis, bet
Aristotelim uz mimezis. Tu, Artūr, nopēri nevis sevi, bet cienījamo
autori!